2

Vakar vakarā biju nemierīgs, nevarēju rast sev vietu un mieru, bet to var saistīt ar internetu neesamību. Beigās pieķēros Daiļajām mātēm, kas, manuprāt, ir ļoti patīkami visaptverošs feminisma vadošo domu apkopojums, un ja vēl klāt mākslas teorijas/kritikas aizmetņi, tad man ir viss, kas vajadzīgs. Visu laiku gribējās ēst. Vairāk kā citkārt.
Modos un jutos ļoti miegains. Vēders aizdomīgs, skrienot bija visādas dīvainas sajūtas, sākot no diafragmas lokācijas līdz dzemdei. Skriešanas temps draņķīgs, bet tā jau ir kādas 3 nedēļas, so samierinos, ka šis tagad ir mans temps (esmu pasākusi neēst brokastis ātrāk kā 12h pēc vakariņām, varbūt tas ko ietekmē).
Joprojām esmu līksms, jau kopš pirmdienas pēcpusdienas, kad uzzināju par to, ka šogad atkal būs ZS prēmija. Nemaz nezināju, ka mana finansiālā situācija tā mani nospiež un bojā garastāvokli.

Tagad, kad esmu nogarlaikojusi lasītāju līdz nāvei ar savu fizioloģisko pusi, pažēlošos, ka nezinu, ko iesākt ar apaviem. Ar visu vilnas zeķi -5 grādos sāk salt pēc 30min uz riteņa. Nav forši. Bet es nespēju iedomāties, kādus zābakus pirkt un doma par kaut kādiem izteikti kalnos kāpīgiem neielīksmo, jo tas nozīmē ņemšanos ar apavu pārvilkšanu darbā (es pēc darba parasti dodos riteņizbraucienā)un jušanos neērti visādos pasākumos. Varbūt ir vērts velo bahilas pirkt, bet nav skaidrs,cik ļoti silda kāju. Un ja ej iekšā telpā, tad slapjas un dubļainas nākas bāzt somā. Jo maisiņu staipīt līdz es, protams, aizmirsīšu.