I had a dream. Once. It was awful

Pēc pagājušās nedēļas pēcasinsnodošanas un slimošanas vājuma, šonedēļ apzināti samazinu tempu, bet palielinu laiku, cik ilgi skrienu (nēnulabi, distance arī automātiski nedaudz palielinās). Ļoti grūti piespiest sevi palēnināt soli. Zaķīt, visam nav jābūt mūžīgām ciešanām un diskomfortam, ar nobrāztu miesu un sāpēm. Šorīt skrēju un domāju par to, vai nemitīgi sevi nemēģinu par kaut ko sodīt, ja reiz visu laiku apzināti daru lietas, kas ķermenim rada sāpes, sākot no sūrstošiem pirkstu galiem un beidzot ar skriešanu dažādās sāpju pakāpēs. Pie atbildes nenonācu.
Par spīti tam, ka viss dzīvē ir ...nu. normāli, no rītiem bieži sēžu dušā, galvu piespiedusi flīzēm, un domāju par neesamības vieglumu. Visticamāk, ka tas ir darbs un neizdarītais, kas tik ļoti spiež uz smadzenēm. Vienmēr jau varētu saņemties un visu izdarīt un tad paskatīties, kas mainās rītu sajūtā. Nu ja, smieklīgs joks.
Viss ir tik normāli, tik vienkārši un tik nesatraucoši, ka nespēju pierast. Drīzāk gan- nezinu, vai tas ir labi. Nav skaidrs, vai es šobrīd dzīvoju vai paciešos. Es jūtos pasīvi destruktīva. Bez gribasspēka un bez spējas/motivācijas darīt savu dzīvi labāku. Man vienkārši ir šķietami slinkums būt apmierinātai ar sevi un to, kā vadu savas dienas, nemaz nerunājot par laimīgumu. Fuck potential apparently