I was a heavy heart to carry

Tas tomēr ir interesanti, ka draugi, tā vietā, lai priecātos, ka ar mani viss ir labi, uztver to kā sazin kādu sazvērestību, kur galvenais mērķis ir atgrūst viņus, gluži tā pat kā tad, kad bija slikti. Mēs atkal un atkal atgriežamies pie vienām un tām pašām situācijām, kur man ir jātaisnojas, ka es neizvēlējos būt tādā stāvoklī un nevarēt lietas. Ka es negribēju tā justies un tiku ar to galā kā nu vien pratu- sportojot un ieejot sevī. Mīlulīt, tas nevienā brīdī nebija par Tevi, es varu saprast, ka sāpēja, bet nemitīgi to atgādināt un uz to norādīt. Hell no! Es negrasos par to justies vainīga.
Un tagad, kad es atkal lietas gribu un varu, tā vietā, lai teiktu, ka tas ir tik forši un piedāvātu man darīt lietas kopā, norāda tikai uz to, ka Tu jau tikai ar tiem citiem kaut ko dari.
Ok, es, iespējams, esmu netaisna. Un pavisam noteikti subjektīva. Bet cik ilgi mēs runāsim par aizvainojumu, kas radās, kad nebiju īsti vesela? Ko man tagad darīt? Jo es negribu atvainoties un vai justies vainīga (but I do, because you are doing hell of a good job with reminding me how I hurt you). Un runāšana nepalīdz, jo Tu izstāsti un tad pēc neilga laika atkal ir tieši tā pati saruna, pie kam ar tekstu- bet Tu jau man neko nestāsti! Jopcik, es Tev visu izstāstīju. Es vienkārši nezinu kā vēl smalkāk aprakstīt to, kā jutos. Un lūdzu neaizmirsīsim, ka es par to runāju, jo Tu man lūdzi, nevis es gribēju. Man runāšana nepalīdz, runāšana palīdz Tev. Es tikai iegāju asarainā loop'ā.