Hell yeah, vakar pēc 3 mēnešu ilgas pauzes nobraucu 76km, bija tik foršs laiks, ka visu laiku pagarināju braucienu- zinkā, aizbrauks līdz turienei, bet ta gan metīs riņķī! Un tā 5 reizes, līdz Kauguriem. Rīta skrējiens līdz ar to bija cīņa. Muskuļi želejveidīgi un prāts ieslēdz zonu, kur neeksistē apkārtējais, bet tikai nākamais solis. Bet es zinu, tas uz labu. I'll be the irongirl!

Un atkal par to pašu- jauno notikumu kontekstā sanāk ļoti daudz domāt par, khmm.. bijušo. Īsti nezinu, kāpēc tagad, kad tik priecīgi, sanāk bakstīt visādas vecas un pagājušas sāpes. Salīdzinu ļoti daudz. Par visu to, kas trūka tur un ir te. Jūtos daudz pašpietiekamāka, cilvēks nav manas pasaules centrs. Un tad es domāju, ka varbūt tas tāpēc, ka nu nebūs... Ka PA ĪSTAM ir tad, kad zaudē galvu un kļūsti par to otru cilvēku. Bet man jau liekas, ka toreiz tā bija tāpēc, ka bija jāmūk no citām sāpēm un jāizvairās no dīlošanas ar sērām.
Viens gan, doma par atrašanos attiecībās uzdzen man paniku. Liekas, ka smakšu. Godīgi to arī izstāstīju, ka negribu nekā īpaši šo saukt un definēt. Vispār jau es arī negribēju neko vairāk par iespēju koķetēt un casual sex. Ne attiecībā uz viņu, bet vispār, šobrīd savā dzīvē. In my face!

Domāju par dalību Baltajā kalnā šogad. Par spīti tam, ka man besī iešana,un manai mugurai ar nepatīk, kas ir interesanti, jo es mierīgi varu skriet 20km, bet ejot ķermenis daudz vairāk protestē. Kota man tagad darīt, noskriet tos 136km, hahā?! Principā tieši tas, ka man liekas, ka šito nevaru, liek man to gribēt.
Ja gribu iet, tad laikam jāsāk trenēties, bet kā, pa kuru laiku, iešana tos daudzos kilometrus tak prasa laiku. Daudz laika!!! Es savus 76km braucu 3 stundas, man tak būtu jāiet mūžību, lai treniņa nolūkos to izdarītu ejot. Un kad? Pa nakti, vai? Jo brīvdienās ir jādara lietas (un cilvēki, hohohooo)!
Manas pirmās pasaules problēmas.