Nākas pārdefinēt to, kas sastāda manu identitāti. Lietas, kuras bija patiesas vēl agrā pavasarī, tādas vairs nav. 5 gadu laikā esmu pamanījusies aizmirst kas un kāda es esmu. Kaut kas ļoti labs un hmmm cēls/tīrs es nez, kā lai to nosauc, ir ļoti zudis. Par to sāp sirds. Bet varbūt ir labāk būt priecīgam un lecīgam kretīnam, jo grūti saprast, cik ilgi es to tumšo smagumu būtu varējusi turēt.
Es esmu izteikti neiecietīga, man besī, ka cilvēki nedomā kā es vai nerīkojas tā, kā es gribu, lai attiecīgajā brīdī rīkotos. Šis man ļoti nepatīk, tas konstantantais aizkaitinātais stāvoklis, kas neļauj īsti emmm satuvināties (?) ar cilvēkiem. Bet es sev stāstu, ka viss ir labāk par tumsu. Drusku bail vienam nomirt savā visiirslikti tornī. Nevis tāpēc, ka mirt bail, bet tāpēc, ka beigās izrādīsies, ka pimpis esi biji tu pats. Pie kam paštaisns pimpis.
Ļoti grūti nesapisties pašam savā meistarībā. Uz to arī iedzersim- mea culpa! Mea maxima culpa...