Meh, pilns lecskapis ar dārzeņiem un visko labu, bet viss, ko man gribās ēst, ir maize. Nēnubet tiešām, vai tad manam ķermenim nav radošākas idejas par to, ko mums vēl tādu labu apēst.
Šķiet, ka no rītiem viss rajons skrien. Mazie ikrīta varoņdarbi!

"Laikmetīgās mākslas observēšanas process ir bezgala valdzinošs (..)" aaaaah, observēšana! Vai ta tiešām latviešu valodā pēkšņi nav vārda, kuru izmantot šī vietā.

ķermenis kā tāds Saimona kaķis visu laiku rāda, ka badiņā un stum tik ēdienu šurp, va zinies! Tāpēc "ieklausies savā ķermenī" padomi liek man izbolīt acis un sprauslot- yeah, riiight! Ja es ieklausīšos savā ķermenī, mēs būsim laimīgi pārēduši jēgu! Ja es ieklausīšos savā prātā (jā, nošķīrums!) tad mēs, iespējams, uzvedīsimies godīgi un apēdīsim tik šīs desmit turku zirņu pankūkas.