mh, mana intelekta kapacitāte ir izsmelta. Jau pusotru gadu es esmu amēba. Tagad esmu nolēmusi iespītēties un kādā brīdī rakstīt doktora darbu, kas manā gadījumā ir pierādījums manam tupumam, jo, c'mon gurrl, you ain't got no time for that shit unless you drag to church a very rich man... Darbs un izdevusies akadēmiskā dzīve man neiet kopā.
Kaut kad sen, bakalaura sākumā, es vēl izrādīju zināmu potenciālu spējā savākties, bet maģistrs bija slinkuma un pohuj uzvaras gājiens manā dzīvē. Nav rociņu, nav cepumiņa jebšu nav motivācijiņas, nav akadēmiskās veiksmītes.
In brief, man pārāk bieži šķiet, ka man nekas tā īsti dzīvē nepatīk. Es zinu, kam man vajadzētu patikt un zināmās situācijās varu to arī notēlot, bet dziļi sirdī man nedaudz gribās nebūt dzimušai, jo dzīve taču ir tik sarežģīta, kopš neko vairs nepienes uz paplātes un muti arī neviens nenoslauka.