vakardienas nakts riteņbrauciens bija grandioza izgāšanās!
Pats brauciens, protams, nē- bija nakts, un mēs braucām ar riteņiem, bet no dzejas ne miņas.
Urbānā poēzija gan bija atliku likām, neverbāla gan. Sēdēšana bārā un alus dzeršana, jo nav varēts sagaidīt brauciena sākumu, taču ir... khhh... kaut nedaudz poētiska metafora visam tam, kā lietas notiek manā dzīvē. Sasmēlusies prozaiskās dzīves ikdienas poēziju, mēģinu strādāt, bet gribās gulēt.

Vēl man no visiem stresiem ir kājas apmetušās ar sarkaniem pleķiem. Es nudien izskatos amizanti, kad, svārkiem plīvojot, braucu pa ielu zibinot savas piena pudeļu bālās kājas, uz kurām tik skaisti izceļās sarkanie pleķi.
Reversed mušmire!