Zikopāti uz riteņiem
Nu lūk, esmu atgriezusies mājās no "Pa-labi-no-Tallinas-tad-uz-leju-līdz-Ra
Ceļojumu sākām no Aegvidu, ciematiņa, kas pārsvarā slavens ar dabas parku. Pavadījām 30km augšā-lejā pa kalniņiem. Ārkārtīgi skaists egļu mežs (tur ziemā ir slēpošanas trase, ja kas) ezeri un purvelis ar koka laipiņām.
Pēc 2 kameru nomaiņas un metāla drāts atrašanas riepā, piezemējāmies jūras krastā iekš Leesi, kur iepirkāmies ciemata veikaliņā Vincenta vakariņu vērtībā, pļaķ! Atklājām arī to, ka aizmugurējā riteņa pakaļējā ass ir pārlūzusi. Tb, to mums pateica Rakverē (sic!), kas īsti noticis. Mēs atklājām dīvainu sānu kustību, kas manuālī riteņiem nav paredzēta.
Pēc izmisuma minūtes un pusdienām nolēmām braukt uz pašu pussalas galu- Jumindi, kur ir stāvs, akmeņains jūras krasts un piemineklis tiem, kuri gāja bojā uz krievu kuģiem, kuru bēgšanas mēģinājumu apturēja vācu spēki. Tur ir arī jauka kempinga vieta- bez maksas, ar tualeti, galdiem, ugunskura vietu un mazu bāku. Jā, bija arī balts kaķis ar vienu zaļu un otru zilu aci. Ļoti apvainojos, ka ar tādu pašu sajūsmu viņš sagaidīja citus nakšņotājus.
No rīta devāmies uz Loksu, kur ir kuģu būvētava, gājēju tilts pār upi un šarmanta autoostas mājiņa. Ruma kūciņas, porteris un esam ceļā uz Viinistu, kur vietējais mākslas mīļotājs ir savācis iespaidīgu gleznu kolekciju. Igauņu mākslinieki, gan klasiķi, gan laikmetīgās mākslas pārstāvji. Interesanti un daudz. Uz beigām arī nogurdinoši. Tur pat blakus restorāns bez veģetāriem ēdieniem, kur gan izdevās sarunāt, ka kaut ko tomēr izdomās. Un izdomāja arī. Sūdzēties varēju tikai par līdz oglei sagrauzdētajām mandeļu skaidiņām.
Nākamais punkts un nakšņošanas vieta bija Vōsu, kurp devās arī citi cibas biedri. Jauka vieta, bet sakarā ar lielu urlu daudzumu, nolēmām, ka mēģināsim braukt uz kapteiņu ciematiņu Kasmu. Skaisti, civilizēti, sakārtoti. Aizminām līdz pašam pussalas galam, kur mazā pļaviņā uzcēlām telti,spītējot kempingiem. Modāmies ar skatu uz Kitsa gleznotajiem milzu akmeņiem jūrā. Vai es jau teicu, ka mēs gājām arī uz kempinga bāru, kurš strādāja līdz vienpadsmitiem un jutāmies kā sasodītā Skandināvijā? Labā nozīmē.
No rīta braucām atpakaļ uz Vōsu, kur mazā kafejnīciņā, 10m no galvenās ielas, pārdod pasaulē garšīgākās eklēra formas vecrīgas. Ar biezpiena krēmu. Excuse me while I wank on my memories...
Tālāk, Haljala ar vecu baznīcu un Puls alus rūpnīcu (mans mīļākais igauņu alus)un ceļš uz Rakveri.
Rakvere ir vieta, kur ļoti daudz ir jābraukā augšā stāvos kalnos. Pils drupas man neinteresēja, jo man bija daudz materiālākas nepieciešamības. Ēst un, nu ja, nav svarīgi. Kalnā, blakus drupām, ganījās zirgi. Dabiskās pļaujmašīnas.
Pag, bet kaut kur pa ceļam uz turieni, mēs izbraucām cauri arī 3 muižām. Ieskaitot Palmses muižu, kur komplekss ir vareni atjaunots. Skaistākas un aizraujošākas par arhitektūras pieminekļiem man likās siltumnīciņas un ziemas dārzi ar dažādiem eksotiskiem augiem.
Pēc vakariņām Rakverē, atklājām, ka tuvākā jēdzīgā naktsmītne ir 25km no turienes, kas ap to brīdi likās ļoti tālu. Porkuni izrādījās interesanta vieta ar senu aizsargvalni un muižu, kur apvienota gotika, klasicisms un bordo krāsa. Nakšņojām blakus vārtu torņa drupām ezera krastā, kur mūs no rīta līksmi sveica futbola nometnes dalībnieki.
Vispārējā fiziskā kondīcija (dibens) un saule noteica mūsu vēlmi doties uz Vaike- Maarja, kas principā ir piemineklis padomijas strādniekiem, jo nekā cita kā padomju mājas un monstroza celtne ar dīķīti priekšā partijas funkcionāriem, tur nav. Ir baznīca. Tāda pati baltvācu kā iepriekšējās 4.
Pa ceļam uz Rakki,iebraucām Simunā, kur atkal baznīca un maza muiža. Nekā cita.
Ar ko ievērības cienīga ir Rakke? Ar vilcienu uz Tartu un strūklaku parkā, kur nomazgāt sāls kristālus no sejas. Ar mums parkā sēdēja arī aptuveni 7 saules brāļi, no kuriem viens izrādījās runīgs un izstāstīja, ka viņa dēls uz Austrāliju braucis ar mašīnu.
Vilciens, 1h 20min un Tartu.
Šis viss bija ļoti daudz jaukāk un interesantāk kā mans apraksts, bet varoņdarbu mēs veicām pēc atgriešanās no ceļojuma dienas. Pēc 24h atpūtas nolēmām doties laiskā izbraucienā uz Peipusu, kas izvērtās 130km, no kuriem puse bija pretvējā. Pasteidzoties stāstījumā uz priekšu, varu teikt, ka pirmo reizi mūžā nokāpjot no riteņa man trīcēja kājas aiz pārpūles. Tātad, Peipuss ir... eee... liels. Bēēēt, kas ir ievērības cienīgs, ir vecticībnieku ciematiņi gar tā malu. Sirreāla pasaule un arhitektūra. Slaveni ar sīpolu tirdzniecību piemājas stendos. Nopirkām sīpolus un ķiplokus.Cenas kā dārgā lielveikalā, garša- daudz labāka!Cik saprotu, tas ir viņu galvenais iztikas līdzeklis. Kamēr citi pārdeva savus dārza labumus, kāda patīkama krievu sieviņa iedeva mums spannīti ar marcipāna āboliem, kas tad arī ļāva mūsu cukura līmenim nenokristies dramatiski.
That's all folks!
