aizpagājšziem ar riteni bez bremzēm braucu bieži un nemaz nesatraucos, šodien atbraucu uz darbu visa tāda nervoza un sabijusies no ikviena pagrieziena, kalniņa. Vai nu pieņemos prātā, vai arī kļūstu neirotiskāka. Katrā gadījumā tas elles rīks pēdējā laikā izmaksā daudz, šodien pat brīvprātīgi piespiedu kārtā tiks pie jauna aizmugurējā diska un bremzēm!

un ņemot vērā to, ka esmu uzsākusi cīniņu uz dzīvību un nāvi ar rudens Nekonegribuvissirsliktidirstej'u, mani izdevumi ir paredzējuši būt nesamērīgi. Plānā tātad, modernā deja, kur vārtīties pa grīdu un glīti ciest ar bariņu nepazīstamu cilvēku, tas laikam, kad sniega vēl nav. Un laikam, kad sniegs jau ir, man ir jāsāk meklēs second hand slēpošanas bikses. Pēc šī gada janvāra smagās sakāves Igaunijas sniegotajos laukos plānā ir arī instruktors (tajā placī pie Uzvaras pieminekļa tak tādam būs būt, vane, vane!!). Tas viss, protams, kopā ar aizrautīgu maģistra darba rakstīšanu jebšu darbības simulēšanu un nervu sabrukumu rītā, vakarā un pusdienā!
Vai es jau teicu, ka "Kalnu aukas" ir kaitinoša grāmata? Vēl kaitinošāks ir jaunais nosaukuma tulkojums "Vējainās virsaunes". Es neesmu filologs, nedz arī deģenerāts (tie paredzēti kā pretēji raksturlielumi), bet "virsaunes" ir nezināms vārds. Var jau būt, ka tas labāk atbilst oriģinālam, bet tas tomēr ir vārds, kas lielākajai daļai latviešu ir nezināms, aizmirsts un nelietots vārds.
Eeee, pieņemu, ka ar tādu izrunāšanos var atrauties no filologiem, deģenerātiem un E. Brontē vienīgā darba mīļotājiem.