kā cilvēks, kas no dziesmas Love is the Drug atcerās tikai to daļu, kur dzied, ka It ain't no big deal, jūtos manāmi sabijies. Izplosījos kā tāda jūras vārava par tēmu, kā es te visu pateiktu, kā man skaidrība patīk, bet te, kad nu izrādās, ka kāds ir vēl kaitinošāks un skaidrību mīlošāks par mani, gribās sarauties un teikt, ka "ko nu, es jau tā nemaz nedomāju, nemaz jau neko vispār un tā...". Rezultātā- man ir nedēļa neauglīgai nervozēšanai "par to krūzi, kas varbūt saplīsīs rīt"! Malacis, mazais, dabūji ko gribēji.
Vispār tomēr jāatzīst, ka viss nemaz nav tik slikti, tā izsperšana no komforta zonas ir visai nepieciešama, nav ko gulēt uz lauriem un slēpties aiz laptopu monitoriem. Kas, starp citu, manuprāt, ir svarīgs jautājums, jo man jau ļoti šķiet, ka arvien mazāk un mazāk dzīvojam īstu dzīvi... Lūk, lūk, mirklis moralizēšanai!
Bet nu īsumā- patīk cilvēki, kas kicks my ass!