ievads pašai sev

beidzot sadūšojusies runāt par visu, kas svarīgs, skaļi, skaidri un pat publiski... solos būt gan mīļuma iemiesojums, gan politnekorektuma kalngals, jo tāds galu galā bija mans mērķis- runāt... nekontrolēti un nedomājot... bliezt tik ārā visu, kas uz sirds, sabiedrības spiediens tomēr, ziniet!

piederu pie svarīgā noklusētājiem [toties diezgan veikli runāju par neko], tāpēc veidoju vidi, kurā runāt par to, kas mitinās kaut kur iekšā, kas paliek nepateikts, jo neesi radis tā ņemt un izģērbties draugu, radu u.c. indivīdu priekšā...

šodien mani satrauc atskārsme, ka negribu runāt pa telefonu tad, ja zinu, ka uzdos jautājumu, uz kuru nevarēšu atbildēt- viss kļūst arvien labāk, veseļojamies... tomēr pati uzdodu tieši tos pašus jautājumus... kā ir atbildēt: " nē, es nejūtos labāk, man ir slikti un man ir bal!"?
vai es esmu labs cilvēks vai tomēr pārāk pavirša un egoistiska šai traģēdijai...

jau 3 mēnešus uzdodu sev jautājumus, uz kuriem savas dzīves beigās pieprasīšu atbildes... galvenais no tiem- kāda velna pēc tas viss???