pa starpu visam šim esmu izšķīries, iepazinies, aizgājis atpakaļ un pārdomājis visādas lietas. Šobrīd, piemēram, cīnos ar sajūta, ka esmu absolūta failure darbā. Es nespēju noticēt nevienam neitrālam vai labam vārdam. Šonakt pēc trauksmes ilgi nevarēju aizmigt un domāju, vai tas ir tas nemitīgais state of emergency, kas man liek justies tik slikti?1 Jo nu, lai arī es neesmu izcila, es droši vien objektīvi ņemot neesmu pelnījusi par sevi un savu darbu justies tā kā jūtos. Ir sajūta, ka viss slīd ārā no rokām, viss ir mūžīgs pēdējais brīdis un pašpārmetumi par katru stundu, kas nav pavadīta darot lietas. Es neprotu runāt, es neprotu rakstīt, es neprotu organizēt un koordinēt, es protu tikai nodarboties ar paššaustīšanu un vaimanāšanu (bet te lūk es esmu, tā vietā, lai papildinātu vakarnakts darbu, es rakstu cibiņā). Labā ziņa ir tā, ka vakar bija tik slikti, ka esmu sapratus- ir jāmeklē palīdzība. Pati ar savu galvu es vairs galā netieku. Tagad atliek tikai atrast kādu sakarīgu terapeitu.