es ienīstu tās zaudējuma sāpes, kas ieperinās kaut kur krūtīs un spiež. Un lai cik arī tu neraudātu, spiediens nepazūd. Parasti pēc raudāšanas kļūst vieglāk, bet ne tad, ja tās ir tieši šīs sāpes. Es visu saprotu ar prātu, tas bija pareizs lēmums, bet kāpēc pareizi lēmumi nerezultējas vieglumā un līksmē par to, kāds gan es esmu gurds un prātīgs rausītis. Kāpēc man gribās būt turējušam muti. Nekas tajā dienā, nedēļā vai pat stundā neliecināja, ka tas notiks. Tam nebija īpaša iemesla notikt tad vai vispār tuvākajā nākotnē.
un nekādas distrakcijas nepalīdz, vienīgi liek atcerēties visas tās lietas, kāpēc šīs attiecības bija tik īpašas.
lai jūs zinātu, cik tieši ļoti es ciešu un cik tieši man ir sliktāk kā visiem pārējiem jebkad ir bijis, varu teikt, ka pēdējās nedēļas laikā bikses ir kļuvušas tikai platākas- man negribās ēst. Un god knows- man tiešām patīk ēst.