Little pretentious fuck

Pateicoties patīkama igauņu tulka ienākšanai manā dzīvē, biežāk sanāk palasīt dažādas recenzijas viņu mākslas žurnālam. Lai arī nepretendēju uz jomas pārzinātāja statusu vai vismaz regulāra Rīgas Laika, Studijas lasītāja statusu, man jāsaka, ka šīs recenzijas ir krietni savādākas un aizraujošākas par tām, kas sastopamas pie mums. Pirmkārt un galvenokārt, lasot tās gribas smīnēt bārdā un domāt par to, kurš no abiem- kritiķis vai mākslinieks- ir vairāk ar sevi apsēsts un ar pretenziju uz vietu intelektuāļu tronī. Atšķirībā no latviešu nedaudz sausajām un piezemētajām recenzijām, igauņu recenziju autori šķiet kā tādas mazas drag queens pašas par sevi. Ar savu rūpi un "jājamzirdziņu" kritikas teorijā, paspīdot ar savdabīgām kultūratsaucēm un ko tik vēl ne.
Man ļoti patīk šāda aizrautība un tieksme nedaudz uzstāt uz "savu lietu" (lasīju kādas dāmas recenziju, kur viss bija par un ap šķiru cīņu, kapitālistu cūkām, lai gan pati izstāde uz šādu domu nevilka). Un jā, es saprotu, ka kritika, kas nekādi nepalīdz, gluži otrādi- traucē uztvert darbu, ir absurds, tomēr man patīk, ka wannabe kritiķis ir sviedriem vaigā meklējis uz ko tā smalki atsaukties, ka viņu ir pārņēmusi tāda degsme pret Marksu, ka tas tagad tiek piesaukts visur. Laikam jau tāpēc, ka pēdējā laikā reti starp savējiem redzu kādu, kas par kaut ko degtu. Pat paši mākslinieki īsti negrib degt (vairāk benzīna!: kliedz proletariāta salašņas.).
Es, piemēram, nesaprotu, kāpēc jaunie mākslinieki nelasa mākslas filozofiju. Kāpēc nelasa kritikas par citu autoru darbiem, lai saprastu, ko tieši kritiķis var salaist dēlī.
Es zinu, nav godīgi vispārināt!