Reizēm ir tādi svētdienas rīti, nu kā šorīt, piemēram, kad klusā sajūsmā baudi, (ha, un te nu visi izbrīnā sarauc uzacis)savas dzīves diskrēto šarmu. Pie rīta kafijas palasi kādu drusku, ne sevis pašas izvēlētas dzejas,ar smaidu vēro zilās debesis, sauli un bērzu aiz loga, iekšēji smaidi par Lesya Ukrainka jebšu saņemto neprātīgi sirsnīgo meilu (kas patiesībā ir nevis sirsnīgs, bet pašironijas pilns,bet vai nav vienalga- pietiek ar to, ka viņš ir!) klausies šībrīža skaistāko instrumentālo gabalu, drusku jūti ķermeņa atgādinājumu par nakti, pavadītu kopā ar cilvēku, ar kuru Tevi saista izteikti savdabīga draudzība un iekšēji gatavo sevi rīta skrējienam. Visas šīs lietas notiek vienlaicīgi, Tev, bērniņ, nav ne jāizvēlas, ne jāsteidzas (nu patiesībā ir gan, bet ir tik labi, ka vienalga, zinies!)Un kad Tev ir, nu ir visas šīs jutas, sajūtas un noskaņas, Tu saproti, ka atgriežas, lēnām Tevī atgriežas prieks un spēja neviltoti baudīt sīkumus. Es atkal mācos būt labs cilvēks, nu, ja ne labs, tad vismaz nebūt rūgtuma saēsta maita!