man mēdz ļoti sāpēt sirds par tām mātēm, kuru pieaugušie un ne tik pieaugušie bērni aizstāv savus citā universā dzīvojošos tēvus. Kas lasa grāmatas, viedi klusē un par visu labsirdīgi pasmejas. Jo tas ir sasodīti viegli. Tās grāmatas, tā vēršanās klusumā un labsirdīgie smiekli, kad kāds cits liek tam universam griezties, rušinoties, nemitīgi darbojoties un nogurumā reizumis vai bieži aizejot kosmosā. Ne tajā, kur viedi veras tālumā un labsirdīgi smejas, bet tajā, kur sliktie policisti, puņķi un asaras.
Kamēr vienu pie zemes velk esības nepanesamais smagums, otrs var rakstīt poēmas par esības nepanesamo vieglumu.
Es neattaisnoju tos, kas aiziet kosmosā, bet pārsteigti un ar aizvainojumu raugos uz naivajiem pieaugušajiem, kas joprojām nav sapratuši, ka pieminekļi galvā ceļami citiem.