4

pēc 3 dienu eiforijas vakar atnāca skumjas un bēdiņa. Skumjas pie kam home sickness veidā, kāds man uznāk tikai pie specifiskiem nosacījumiem, no kuriem neviens nebija klātesošs. Bēdiņa atnāca vēlāk, ar visu raudāšanu. Sevis žēl palika. Par to raudāšanu vispār incanti, uz gadu bija pauze, nu tā, ka ļoti reti, bet pirms kādiem 2 mēnešiem atnāca apakaļ, gan ne tik iespaidīgi kā pāris gadus apakaļ, kad jebkurš nieks/vārds varēja likt man raudāt (such fun!)
Naktī pamodos un palika žēl sava ķermeņa, likās, ka nododu šo lielisko ķermeni, uzliekot tam papildus slodzi un grūtības.
Man liekas, ka tas nozīmē, ka kaut kas no tiem stimulantiem ir beidzot ticis līdz manai sistēmai, jo man visu žēl paliek un raudāt gribās tad, kad ir pms. Un man teica, ka viss šis būšot kā pms.
Ar skriešanu gan ir interesanti, šorīt skriet bija tik viegli un bez jebkādas piepūles, lai arī skrēju bik ātrāk kā citas dienas šonedēļ, diez kas to nosaka. Neko neesmu darījis citādāk.
Pamodos ar spektakulāri aizpampušām acīm, bet tur var vainot to, ka bēdiņas dēļ vajadzēja izēst burku ar saulē kaltētiem tomātiem, kas bija pasāļi. Un izdzer lielu krūzi sojas dzēriena pirms aizmigšanas.

upd šodien iedūru sev ļoti sāpīgi, vēl tagad sāp. Auuuu, bļaaaa!!!