Šobrīd ir milzīgs prieks par to, ka manā dzīvē ir feminisms, kaut kā manā galvā tas ļoti strādā kā atbalsts. Ka Tu vairs neesi viens ar lietām, kas pasaulē liekas nepareizas un biedē. Un ļoti patīk arī tā kopības sajūta ar citiem cilvēkiem, gan uzvarās, gan kopējās problēmās. Man ir ļoti žēl, ka kā pusaudzim man nebija šī visa. Būtu bijis daudz foršāk, ja augot un frustrējoties par lietām būtu bijis tāds Femforums, kas pasaka, ka Tavas raizes ir leģitīmas, lietām tā nav jābūt, un Tavs pusautomātiskais protests pret pastāvošo iekārtu nepadara Tevi par mazāk vērtīgu cilvēku. Tiesa, es gan vienmēr esmu juties kā lepns karotājs. Bet vienmēr jau kaut kur sēž tas "Kā man liekas" vs "Tas, ko es redzu". Tagad gribās, lai kā tīnis būtu vairāk koncentrējies uz sevi, nevis uz patikšanu citiem. Un visas tās awkwards puikpieredzes, uhhhh, I wish I had known better