Lets blame everyone

Šovasar bez tāda kārtīga veloceļojuma esmu nobraukusi vairāk kā vasarās, kad kaut ko apceļoju. Šorīt gan pamodos pastīvāka un nodomāju, ka labi gan, ka vairs nav neviena festivāla, uz kuru grasos doties (kamēr šo rakstu, ienāca prātā ieguglēt, cik līdz Aknīstei, jo nu Sansusī...Ak vai, 152. That is just fearfully doable)- bik stīvs esmu. Bet ļoti priecīgi, šovasar līdz šim esmu bijis un piedzīvojis vairāk visko nekā, es nez, citreiz visa gada laikā.
Tāpat kā daudzi citi, aizmetos lasīt to grāmatu, ar ļoti nepatīkamo nosaukumu. Lasu un feispalmoju. Par sevi. Atpazīstu daudz par daudz lietu. Kontroli, glābšanu. Bet ja nav ko glābt, tad savā galvā to izdomāju. Padaru veiksmīgu un lielisku cilvēku, par nabaga glābjamu nabadziņu.
Lasu, kā jūs te visādi analizējat savus tarakānus attiecībā uz partneriem, un drusku dusmojos, ka to, cik no publiskām aktivitātēm redzu, dara pārsvarā viena dzimuma cibiņi. Otrs dzimums drošvien kā jau šādā kultūras fonā ierasts, domā, ka ar viņiem viss kārtībā, dara savu manly men stuff un ir visi tādi vēsie mincīši. But trust me, you have issues, that fuck everything up, too!