Neuzkrītoši transatlantisks britu akcents un ļoti īpatnēja, taču patīkama balss tiešām piešķir literatūrai vairāk, nekā es spēju jebkad iedomāties. Tā ir pirmā no daiļliteratūras grāmatām par tēmu Fermi paradox (4nc13nt 4l13n5), un Lovkrafts (protams, varam debatēt par to, ka tomēr viņa priekštecis Edgars Alans Po) ir pirmais no (kaut cik) populārajiem rakstniekiem, kurš rakstījis par tik tumšām, filosofiskām un cilvēcei vienmēr svarīgām tēmām, kā iepazīšanās ar absolūti svešo, prātam neaptveramo (tādā līmenī, ka prāts parasti apstājas un sāk tīties atpakaļ) un beigu beigās "vai mēs vispār vēlamies noskaidrot, kas ir šie briesmoņi, ar kuru esamību esam iepazinušies? (kura mūs ir satricinājusi līdz jebkādas ticamības zudumam par to, ka realitātes matrica nav sabrukusi)".

anrys, noteikti iečeko kaut kad! Varbūt labāk sākt ar šiem stāstiem - "Call of Chtulu" (lieki komentēt) vai manu mīļāko "Shadow over Innsmouth" - par to, kā kaut kāds izmeklētājs darba sakarā apmeklē kādu mazu un senu, taču savulaik (zelta pārstrādes rūpnīcas dēļ) bagāto Masečūsecas zvejnieku ciemu un, saskāries ar tās jocīgo, brīžiem pretīgo vidi un šad tad fiziski "malformed" pilsētiņas iedzīvotājiem ("fish like facial features", "skin with a scaly appearance), palēnām sāk atklāt tās lielāko noslēpumu, kas saistīts ar the old ones dievību Dagon.