#471
Ir jauki apjaust, kur es esmu, biju un to, ka mainos. Un burtiski kā tāds pedantisks izmeklētājs pētu visu, kas man apkārt, izanalizēju un lieku sevī. Katru teikumu, ko Tu uzraksti, pasaki. Katru vārdu, ko es dzirdu arī no citiem. Un tas ir labi. Tikai tas moments, ka jau atkal es jūtos kā gaļas gabals.
tā.
šajā punktā es sāku domāt, kā lai noformatē, pasniedz šo ierakstu, bet tieši šajā momentā es izdomāju, ka es vienkārši parunāšu ar sevi.
Vakar es nosecināju, ka mani ļoti piesaista vientuļi koki un fotogrāfijas ar tiem.
Skaistums.
Vakar biju jaunajā mēģu telpā. Nu tā jau nu neko, bet skaņa gan kā pakaļā. Nāksies domāt par absorbējošajiem materiāliem, jo no aizkariem, kas piekārti pie sienas, nav nekāda labuma. Toties tur nav jāuztraucas par laiku, naudu, traucējumiem (dīvainā kārtā tur nav zonas, bet nezinu, vai tas ir labi). Izslēdzām gaismas, ieslēdzām prožektoriņus un aura bija praktiski gatava.
Pēc tam ar zēniem devāmies uz DEPO. KobienTāgs, kur no grunge labi ja 5% bija, bet nu neko. Nekas vērā ņemams tur nebija, vienīgi veids kā tiku iekšā, bet nu to es paturēšu pie sevis. Pēc DEPO sanāca iziet riņķi pa vecrīgu draugu Jānīšu meklējumos, jo viņiem abiem telefoni bija ārpus zonas, kad zvanījām (tas liecināja, ka viņi pavisam noteikti ir frančos), gājām nu viņus meklēt, taču frančos viņi nebija, jo pa to laiku bija paspējuši aiziet uz Kaļķu vārtiem. Radās ģeniālā ideja braukt uz jūru un labi, ka Valdis bija. Tā nu mēs ap kādiem vieniem maucām uz Mangaļsalas molu. Naktī tur bija pavisam jauki un nemaz tik arī vēsi nebija. Aizgājām līdz pašam galam un pavērojām, kā divi kuģi brauca iekšā ostā un tālumā kādi 6 vēl rindā stāvēja. Pēc mola apmeklējuma arī devāmies atpakaļ un tā es arī izdomāju palikt pie Vylcāna. Īsas nakts sarunas, miegs, rīts, pastaiga, kojas.
Te nu es esmu.
Un ko tālāk?
Un es tik ļoti gribētu, lai Tu (Tu zini, ka es domāju tieši Tevi) man katru dienu būtu blakus, citādi esmu palicis par nekam nederīgu gaļas gabalu. Tu manī ar katru pamošanos no rīta iesētu tik milzum daudz dzīvības, ka uh! Un pavisam drīz jau tā arī būs. Un ehh... Jā.
Aplaisti manu dvēseli un garu. Aplaisti manu prātu.
šajā momentā sākās gļuki.
šodien laikam ir tā diena, kad dvēsele ir izcili izvēlīga uz mūziku.
Dod ziņu.
un jāiet uzcept olas. gribas ēst.
You'll never see the end of the road, while you are traveling with me.
tā.
šajā punktā es sāku domāt, kā lai noformatē, pasniedz šo ierakstu, bet tieši šajā momentā es izdomāju, ka es vienkārši parunāšu ar sevi.
Vakar es nosecināju, ka mani ļoti piesaista vientuļi koki un fotogrāfijas ar tiem.
Skaistums.
Vakar biju jaunajā mēģu telpā. Nu tā jau nu neko, bet skaņa gan kā pakaļā. Nāksies domāt par absorbējošajiem materiāliem, jo no aizkariem, kas piekārti pie sienas, nav nekāda labuma. Toties tur nav jāuztraucas par laiku, naudu, traucējumiem (dīvainā kārtā tur nav zonas, bet nezinu, vai tas ir labi). Izslēdzām gaismas, ieslēdzām prožektoriņus un aura bija praktiski gatava.
Pēc tam ar zēniem devāmies uz DEPO. KobienTāgs, kur no grunge labi ja 5% bija, bet nu neko. Nekas vērā ņemams tur nebija, vienīgi veids kā tiku iekšā, bet nu to es paturēšu pie sevis. Pēc DEPO sanāca iziet riņķi pa vecrīgu draugu Jānīšu meklējumos, jo viņiem abiem telefoni bija ārpus zonas, kad zvanījām (tas liecināja, ka viņi pavisam noteikti ir frančos), gājām nu viņus meklēt, taču frančos viņi nebija, jo pa to laiku bija paspējuši aiziet uz Kaļķu vārtiem. Radās ģeniālā ideja braukt uz jūru un labi, ka Valdis bija. Tā nu mēs ap kādiem vieniem maucām uz Mangaļsalas molu. Naktī tur bija pavisam jauki un nemaz tik arī vēsi nebija. Aizgājām līdz pašam galam un pavērojām, kā divi kuģi brauca iekšā ostā un tālumā kādi 6 vēl rindā stāvēja. Pēc mola apmeklējuma arī devāmies atpakaļ un tā es arī izdomāju palikt pie Vylcāna. Īsas nakts sarunas, miegs, rīts, pastaiga, kojas.
Te nu es esmu.
Un ko tālāk?
Un es tik ļoti gribētu, lai Tu (Tu zini, ka es domāju tieši Tevi) man katru dienu būtu blakus, citādi esmu palicis par nekam nederīgu gaļas gabalu. Tu manī ar katru pamošanos no rīta iesētu tik milzum daudz dzīvības, ka uh! Un pavisam drīz jau tā arī būs. Un ehh... Jā.
Aplaisti manu dvēseli un garu. Aplaisti manu prātu.
šajā momentā sākās gļuki.
šodien laikam ir tā diena, kad dvēsele ir izcili izvēlīga uz mūziku.
Dod ziņu.
un jāiet uzcept olas. gribas ēst.
You'll never see the end of the road, while you are traveling with me.
Comments