foxsy girl

ko es te muldu, kāda tur vēl dziesma- ieēd bulciņu un turpini būt sekls- tāds ir mans sauklis un ieteikums.

Gvin Brayers "Jesus Blood never failed me yet."

šodien pelēka, lietaina diena, tieši tāda kā man patīk.
tādām dienām piemīt patīkama skumju un miera pieskaņa. mīkstas priekšmetu kontūras. atliek vien uzlikt klusu, skumju mūziku, un aizlidot.

izdošu savu kalendāru, kur augustam būs 61 diena.
tāds ir mans plāns paildzināt augustu, un attālināties no septembra un visām no tā izrietošajām sekām.

man tāds neliels dialogs pirms brīža bija, kurš mani vēl joprojām iefascinē:
-tev nebūtu kāda balta lapiņa?
-nē, man nav, es pati esmu kā balta lapa.
-tīra un nesamaitāta?
-jā.
-tas labi.

priekšā stāv gara un grūta nakts.
ceru, ka pie manis atnāks radošais, un viss notiksies.
tam tā jābūt, jo nav citu variantu.

http://www.skanumezs.lv/lapa/index.php/latviski/festivals/programma

mans obligātais gājiens


ar šito saindējos šajā vasarā.

mani vientuļie klejojumi ar krāsu kasti turpinās.
vakar gleznoju sliedes un vilcienus, pienāk cilvēks klāt, redz, viņš grib paskatīties kā es gleznoju, nekad neesot redzējis kā to dara.
domāju, nu lai jau skatās, galvenais, nesākt runāt ar šo, citādāk prom neies, nāksies pašai zust miglā. šis tur pastāvēja, pastāvēja, aiztinās, nu i, labi, tas tak mans vientuļais klejojums, bez lūrētājiem pār plecu.

o, es nepatīku cilvēkiem, kas par uzjautrinājumu!
kā gribas kādam iekost kājā-
vakar sēdēju uz palodzes un atkal filozofēju, a, kas būtu, ja es nolektu, beigu galā man palika auksti, un lekšanu nācās atlikt uz citu laiku.

vakar piedzēros- viena pati
-džina pudele un es,
tiesa, diezgan maz no tās izdzēru, palika pretīgi-
izsecināju, ka tam nav nekādas jēgas.

šodien pārsteidzoši optimistiski jūtos, pilnīgi riebjas, cik pozitīvs man tagad noskaņojums-

pat tas, ka kavēju darbu mani neiztracināja.

nedrīkst kreņķēties!
ja saķeru par daudz depresijas otrā rītā ir slikti ar kuņģi- nelaba dūša- un sāp vēders...:(

vājprāta garlaicība, nekas nenotiek, nekas, it nekas, sajuku prātā jau vakar, bet šodien tas turpinās, nezinu vai gribu to pašu, ko vienmēr, atceros sevi lietus laikā, pilsētas autobuss aizved mani uz gala staciju, pēdas sniegā nav salīdzināmas ar nospiedumu smiltīs, apnikušais laiks ierobežo esamību, nekad nebūtu domājusi, ka nākšu šurp, iet pa akmeņiem man sagādā mokas, esmu atnākusi sēdēt, kad būs rīts, nevinnozīmīgi izteicieni, skaņa sāk izbeigties...sss...mans prāts ir iemidzināts.

katru gadu kāds nolec no Preses nama. Diez kā tas ir - nolekt no liela augstuma...

nu, sviests man galvā.
vienīgā problēma, ka tas nav vis parasts sviests, jo tas ieņem cietu agregātstāvokli, un nav nekādas iespējas, ka tas kādreiz izkustu un iztecētu laukā.
...nu tīrais negals.
guži kā no Brālīša Trusīša piedzīvojumiem:"Pirmais gals... Otrais gals... Nu tīrais negals"

savādi es jūtos...pēc notikušā.
un liekas, ka pasaule ir mazliet mainījusies.
šajā brīdī ļoti gribas, lai mani kāds samīļo.
es tik ļoti baidos...

"...nav vērts skriet pakaļ ne cilvēkam ne tramvajam, atnāks nākošais!" /viedais padoms no nesteidzīgas personas, kas māk dzīvē neiespringt, bet it viss tam padodas labi./

"...es spēka daļa, kas mūžam ļaunu grib un vienmēr labu dara." (Gēte)


tad jau sanāk, ka ļaunais nav ne ļauns ne labs,
visu ļaunumu rada cilvēks pats.

ko tik neizdarīsi šova dēļ.

http://www.the-scorpions.com/english/

par šito mani neviens vairs nesaprot-
bet man tā patīk- beigts var palikt.

kāpēc meklējam attaisnojumu savai rīcībai vai uzskatiem?
un vispār attaisnoties ir nelāgs cilvēku ieradums-
bet savādāk nekādi nesanāk.