Viena no banalitātēm, kas itin bieži tiek atkārtota, ir, ka filozofija ir iespējama tikai labu draugu lokā. Mana pieredze uzrāda pretējo - patiesa domāšana ir iespējama tikai ar tādu, ko es uzskatu par savu ienaidnieku (ne obligāti nāvīgu). Labi draugi agri vai vēlu nokļūst līdz pašpalīdzības klubiņa līmenim - pasaka, ka viedoklis un uzskati ir ok, citi ir muļķi utml. Vienīgais, ko draugu starpā var droši runāt un domāt, ir kas tāds, kas nekrata nevienam no sarunas biedriem, piem., kāpēc zvaigznēm nav orgānu?
Savukārt, ja kādu viedokli ir izteicis ienaidnieks, tad dažkārt vēl laižoties miegā tiek izdomāti jauni argumenti, kā pierādīt viņa viedokļa aplamumu. Tāpēc man šķiet, ka laba domāšana ir atkarīga no laba ienaidnieka. Proti, afekti strādā kā laba motivācijai domāšanai.
Kāpēc šāda nīčeāniska replika?
Vnk.atkal esmu sastapies ar to, ka daži labi latviešu (literatūras) interesenti atkal ir nokļuvuši vizionārā stāvoklī un izveidojuši versiju par savu ienaidnieku. Piemēram, varu piedāvāt neseno Nila Saksa vīziju:
'Kā viegli novērojams, šobrīd ir pilnīgā topā būt daļai no šīs sabiedrības, bet nepiedalīties tajā – kauna vai vismaz neinteliģences zīmogs sejā. Neseno vēlēšanu laikā „pilsoniskie biedri” uzkarsa līdz reālam hitlerjūgendiešu līmenim. Katrs, kurš nepiedalījās vēlēšanās, tika nokaunināts. Nereti –apsaukāts par cūku, idiotu vai vismaz tādu, kuram „nav nekādu tiesību neko teikt”. Nav grūti pamanīt, ka „pilsoniskās sabiedrības” pārstāvji patiesībā pilda to pašu funkciju, ar ko padomju režīmā nodarbojās komjaunatne vai „politiskie instruktori”, turklāt dara to ar līdzvērtīgu entuziasmu.'
Diemžēl šis ienaidnieka tēls nav pārlieku spēcīgs, jo nav ļāvis viņam kārtīgi padomāt. Paliek turpat kur pārējie Šlāpina līdzskrējēji - pie 'izvēlēties neizvēlēties' līmeņa. Turklāt, sajaucot vienā putrā dažādu kategoriju jautājumus un neadekvātas teiktā ilustrācijas. Kur bija problēma? Manuprāt, cik nu varu spriest, varbūt traucēja tas, ka Saksam hitlerjūgenda un komjaunatnes puisīši nav pietiekami dēmoniski? Galu galā viņi Saksam ir pārāk seksīgi - blondiem matiem, zilām acīm, tērpušies pusmilitārā tērpā, vasaras nometnēs skraidīja šortiņos, veselības un vadoņa kults utt.
Varbūt viņam pirms domāšanas mēģinājuma drīzāk vajadzēja iedomāties inteliģentu sievieti, atklātu lezbieti, kas publiski atbalsta praidu utt.? - tad, domājams, Saksa doma piedzīvotu vēl nebijušus dialektikas augstumus?
To pašu varētu piedāvāt arī Šlāpinam. Varbūt viņa naidnieks varētu būt nevis Ella Fūrmane, bet gan, piemēram, kāds, kas ir piesmējis viņa vaniļas pudiņu?
Iegūstot šādus - sevis vērtus naidniekus, varētu arī atklāties domāšanas prieks. Un nevis resentimentāla gaušanās par savu lepnumu būt neizglītotam, dzīvot bez principiem, nevajadzētu izmantot atmodas laika retoriskās figūras par ļaunajiem komunistiem utt.
beigtas lapsas memuāri - Post a comment
dirsne un ņemte (c) P.B.
thel (thel) wrote on June 25th, 2009 at 02:55 pm
Par naidniekiem un komunistiem