Šis ieraksts varēja arī nebūt. Taču nabaga Šlāpins savam murgainajam ierakstam par brīvību ir noņēmis komentārus - tur es taisījos norādīt uz dažām viņa pārspriedumu nejēdzībām. Nu neko. Pieļauju, ka, ja nav komentāri, tad it nemaz netaisās iziet uz diskusiju un viņa viedoklis ir nemaināms.
Un nevajag pārprast, ka esmu antišlāpinietis. Vnk. viņš pāstāv to cilvēku sugu, kas man šķiet pretīga. Bezprincipiāls publicists, kas grābstās gar grāmatām, kurām viņš vēl nav pietiekami pieaudzis.

Un tātad (vēlreiz) latvju budistu politoloģija:
Jūs esat Ministru prezidenta padomnieks kultūras un humanitārajos jautājumos.

Tas nav mans sirdsdarbs. Droši vien viens no nepateicīgākajiem darbiem, jo tu saņem visu slikto, ko saņem politiķi. Labums ir tas, ka esmu ēnā. Es neesmu politiķis ne pēc būtības, ne nodarbošanās.

Tas nav pretrunā ar dzeju, teātri, darbu «Rīgas Laikā»?

Pretrunas ir visu laiku. Ja cilvēks mēģinātu izvairīties no pretrunām, viņš dzīvotu garlaicīgu un nevienam nevajadzīgu dzīvi. Es uzskatu, ka turēšanās pie citiem principiem, vienas pārliecības nemainīšana nav nekāds tikums. Turēšanās pie principiem ir izraisījusi visus pasaules karus un nogalinājusi cilvēkus. Iejaukšanās pretrunīgās lietās varbūt nes daudz lielāku labumu nekā principiāla atbalstīšana vai turēšanās malā. Konsultējot politiķus, bieži esmu nokļuvis pretrunīgās situācijās un mēģinājis tās savu iespēju robežās kustināt uz labo pusi.

Kad nabadziņš patētiski vārgā balstiņā mēģināja pārliecināties, ka filozofiju nav iespējams iemācīties, mans vienīgais iekšējais komentārs bija, ka ir tikai atsevišķas personas, kam to nekad nevarēs iemācīt.