Šodien beidzot izgāju uz lievenīša un uzvilku dūmu. pirms tam pāris dienas sēdēju mājās un vienīgais maršruts bija no gultas uz tuļiku un atpakaļ. Vnk. sportojot kārtējo reizi izmežģīju potīti. Sāpes vienu brīdi bija tādas, ka pat apsvēru domu par operācijas galdu. Taču labā ziņa ir tāda, ka šo sāpju dēļ esmu kļuvis nedaudz jutīgāks. Pirmais. Nepatīkamu izjūtu mocīts beidzot noskatījos filmu, kas ilgāku laiku mētājās neredzēto filmu plauktiņā - Labais vācietis. Nu ko - vnk. lieliska noir stilizācija - ne tikai vizuāli, bet arī scenārijs atbilst labai b-klases noir filmai. Pat nožēloju, ka nenoskatījos agrāk (vēl viens iemels, kāpēc neuzticēties visvisādiem imdb vērtējumiem.). Otrais. Tad, kad sāpes kļuva neizturamākas, pievērsos Hansena 'Vēstījumi par sargāšanu'. Arī ilgāku laiku stāvēja nelasīto grāmatu plauktiņā. Parasti man sentimentālisms uzdzen žāvas un pat dusmas, bet šī grāmata, man jāatzīst, ir pelnījusi labās uzslavas (par spīti nedaudz čīzī metafizikai par nejaušību un determināciju, kas tur ir apakšā). Trešais. Protams, baudīju sporta estētiku.
Lūk, tie ir pēdējo pāris dienu vienkāršie notikumi, kas savā ziņā veidoja manu dzīvespasauli.
Un visā šajā kontekstā man ir grūti saprast, kāpēc dažiem publicistiem pēdējā laikā ir ļoti nozīmīgas dažādas primitīvas konstruktīvisma idejas? Te valoda veido realitāti, ta atkal (citējot klasiķi) 'Liepnieka komentāra pamatdoma, īsi sakot, bija tāda, ka nevis masu informācijas līdzekļi atspoguļo kaut kādu realitāti, bet drīzāk gan realitāte ir tāda, kādu to mālē vairāk vai mazāk atbildīgi masu informācijas līdzekļi.' (txt šeit) Bļins, nu nevaru saprast - ko viņi īsti saprot ar realitāti..