Ieskatījos satori komentāros pie Aleksandra Kostenjuka: Runā ar mani, lai varu tevi redzēt. Viena no jaukākajām lietām ar ko var nodarboties ir diskutēt par to vai tā gadījumā nav ņirgāšanās. Vispār jau uzstādījums ir vienk. jauks. Dzejnieks ne tikai var atļauties rakstīt sūdus, bet arī visu atbildību - ja nu kas - novelt uz publicētājiem. Tjipa, viņiem būtu jāpasargā nabaga publicētājus no negatīvas kritikas utml. Vispār jau vajadzētu profilakses nolūkos šito komentētāju, piem., heresy, garadarbus publiskot bez redakcijas un arī necenzēt komentārus. Nu labi, otrs variants būtu Stoholmas sindroma variācija. Viņi jūtas vienā laivā ar visiem sūdrakstītājiem un tāpēc arī tik aktīvi iestājas pret šāda veida publikācijām. Ok, ir vēl trešais variants. Proti, jo sūdīgāks rakstnieks, jo vairāk paļaujas uz redaktoru, kas viņu vietā apstrādās viņu negatavās domas un tekstus. Un tagad redz, kas notiek, ja redaktors vairs nav ghost writer. Viss, jāiedzer kafija un jāuzkož tomāts.