Ir aplam viegli aizmirst par citiem. Kad citi aizmirst par tevi, tad ir tikai "aplam".

Rētas uz manām pēdām
Saka, uz kurieni iets,
Pa kādiem ceļiem un pļavām,
Matiem plīvojot skriets

Rētas uz manām plaukstām
Rāda, cik daudz ir veikts,
Cik rītu un vakaru kopā
Svešumā projām ir sveikts

Rētas manā sejā
Raud par to, cik ir cirsts
Pliķu, vārdu un elpas..
un baiļu, kas iekšā virst

Joprojām rētu nav sirdī, -
Tur norimis klusums silts
Un mūžīgi, mūžīgi atkal
Dzīvība, dzivība mirst.

Nē nu ok, ja jau reiz iet dirsā, tad līdz galam, bļē.

Gribu māju nopirkt Tornado ielejā. Kaut kur Kanzasā.

Lasu svešu cilvēku cibas un domāju, kur viņi rauj visas tās iespējas un darbus, un studijas ārzemēs. Itālijā, ASV, Jaunzēlandē, fucking Austrālijā kaut vai. Nu bet KUR. Un KĀ?! KĀ jūs to darāt, jo es arī gribu sēdēt uz koferiem, bet man nekad nesanāk ilgāk par mēnesi.

Izrēķināju savu svara/garuma attiecību vai kaut ko tur, izrādās, ka esmu veselu 1.0 par kārnu, ups. Izmantoju to par attaisnojumu nebeidzamiem sirojumiem uz ledusskapi. Tad vēl gribu dzert. Kaut ko, like, alkoholisku.
Bet nu jā, ir tikai 2pm, man niez kreisās kājas pēda, nav, ko skatīties, ir bezgala garlaicīgi, tomēr jauki būt mājās. Nākošreiz par manu braukšnu uz Rīgu neviens neuzzinās.

Kamēr mazgājas veļa, kuras dēļ es nevaru ieiet dušā, jo ūdens spiediens nav gana augsts, lai darbinātu dušu & mašīnu vienlaicīgi, ieņerkstēšu šeitan, cik drausmīgi grūti man ir, kad beidzot kaut kas patiešām jādara.
Blūzi gludinot, iegludināju pāris skaistas buktes tām neparedzētās vietās. Pēcāk viņas atkal izlīdzināt nav iespējams. Oh well, man ir 21, es nejēdzu gludināt blūzes - go me! Cerams, līdz 35 gadu vecumam vismaz kurpes iemācīšos aizsiet.
Tagad sēžu un vaidu, ka jākrāmē soma, kuru neviens nav izmazgājis, jo es nepaspēju, ka džinsi ar jāmazgā & nav kad, ka jāiet vēl fotograēties, bet ārā ir lietus, vējš un +4. Es mīlu šito sūda zemi, kur aprīļa beigās ir plus faking četri grādi!!!
Un ir jau desmit, vienos vēl jāved māsa uz skolu, pa peļķēm un vēju, un lietu un vispār nahuj es šito daru, ja pat netaisos patiešām uz turieni pārvākties?! Sūds, sūds, sūds, sūds sūdam galā ^^
Pīpēt, dzert kafiju un stumt ģīmī šokolādi - to man vajadzētu sestdien darīt, nevis celties 4-os, lai tipinātu uz kaut kādu nahuj open day, lai tur smuki gorītu pakaļu, taisītu plastmassmaidiņus un visiem dirstu, cik man ir augsta atbildības sajūta.

Let it roll!

Emotionally retarded

...mēs bijām līdz krūtīm ūdenī, es, Damirs, Vladimirs, Žarko, Rista, sarkanmatainā meitene no seriāla "Skins", Monta un vietām Dī, vietām Jans, tas laikam bija purvs, jo apkārt dažubrīd redzēju mežu. Mēs strīdējāmies, es un Damirs, kliedzām kaut kādā valodā, kas nebija ne serbu, ne angļu, ne latviešu, tomēr saprast varēja visu, tikai vairs neatceros nevinu vārdu. Atceros kliegšanu. Pēcāk es biju uz ceļa, tāda putekļaina lauku ceļa milzīga tīruma vidū, un gāju uz skolu. Man mugurā bija pārāk īsi svārki un, šķiet, tamborēts tops. Pretī brauca klasesbiedrs, kurš skolā ierodas apmēram reizi nedēļā, viņam bija jauns, spīdīgs BMW un viņš no tā izkāpa, atstāja darbojoties ceļa malā un vienkārši turpināja nākt pretī pa pretējo ceļa pusi. Bija karsts un es nokritu, es zinu, ka gulēju uz putekļainā ceļa un viņš kaut kur tur augšā prasīja, ko lai tagad dara, tad es cēlos un turpināju iet, un tālāk jau atkal bija mežš, māja, iespējams vairākas mājas, dzelzceļa stacija Prāgā, kurā iekšā bija dušas, kuras jāizmanto, pirms pirkt biļeti un tad tur vairs nebija neviens, izņemot mani un Jan, un biļete uz galamērķi maksāja 20 latus, mēs sēdējām stacijā uz soliņa, vestibilā, bet visa priekšējā siena bija nozāģēta un varēja redzēt sliedes, pienākošos un atejošos vilcienus, tikai cilvēka neviena cita tur vairs nebija. Tad viņa mātes mugura, tajā dzīvoklī. Rozā jakā. Pamodos. Gribu atkal aizmigt un redzēt tādus sapņus - krāsainus, detalizētus, atmiņā paliekošus. Kā filma. Kā sirreāla, sajāta dzīve, kuru skaties KĀ filmu, kamēr pats tajā piedalies.

Pagājušonakt sapnī redzēju "Kārli". Mana 5. klases audzinātāja teica, ka viņš esot māsiņas kabinetā un lūdza, lai es palīdzu viņam tikt līdz mājām, esot slikti. Atradu viņu māsiņas kabinetā, viņš tur bija tāds, bāls, ar garākiem matiem, kā citkārt (lai gan, neesmu jau redzējusi kopš marta, šķiet), taču smaidīgs, nāca pretī, apskāva un es vēl tagad jūtu, cik ļoti viņu kratīja drebuļi. Man bija viņš jātur, lai nenokristu un likās, ja palaidīšu - pazudīs. Zinu, ka stāvējām tur kādu laiku un skolotāja/māsiņa kaut ko vaicāja, tad mēs gājām uz durvīm, visu šo laiku man viņš bija jābalsta, un turpmākais sapnis ir bijis par dārziem kaut kur Dienvidos, kur agrāk mēdzu uzturēties, daudzdzīvokļu mājām tepat Valmierā un vēl kaut ko, kas jau paspējis pazust atmiņā.Zinu tikai, ka "kārļa" tur vairs nebija.
Pamodos ar nevaldāmu vēlmi aizsūtīt īsziņu, pavaicāt, vai viss labi, bet šī doma bija acumirklīga un pagaisa, pirms es paspēju sākt meklēt telefonu. Es bieži domāju par to, vai citi mani redz sapņos - klasesbiedri, mamma, tie, kurus esmu satikusi tikai pāris vai vienu reizi un vai viņi par to atceras, kad atkal mani satiek.

Secināju, ka pleijera neesamība ir zemisks iegansts tam, lai neskrietu. Rīt sākšu, uzreiz pēc skolas. Pofig.
It's open season for Latvians!

Pasaulē liekulīgākie vārdi ir "Es nevaru bez tevis dzīvot!". Ir pagājuši četri gadi un šis cilvēks joprojām dzīvo un droši vien pat neatceras tās sešas lappuses ar rūgtumu, sāpēm, nožēlu un vilšanos, ko sarakstījis. Ikdienas domas vairs neaizņem tādas lietas, kā paša bērns. Liekulība un mirkļa emocijas, tas ir labākais, uz ko pasaule šodien spējīga.

Šodien stāvēju virtuvē, smērēju uz graudu maizes sviestu, gaidīju, kamēr uzvārīsies ūdens kafijai un raudāju tik stipri, ka reižu reizēm bija jāpieturas pie galda malas, lai nesabruktu.
Tagad ēdu sviestmaizes, dzesēju kafiju. Es Latvijā jūku prātā.

I've fucked up so bad when I come to think of it. All hell will break loose when this comes out in the open, lawl.