Flying has so many more meaning than the dictionary offers.
Point two - funny and awkward encounters on the way, too many smokes, too many words, probably a bit too much of blue(s).

But hey. All dressed up in Prague. It only took me two years.

Ja viss notiktu kā filmās, tad es rīt izietu ārā un pie stūra nopirktu lietotu vijoli, samaksātu par to Ls 20, uzkāptu uz deviņstāvenes jumta un tā kārtīgi uzspēlētu.
Bet šī nav filma un lietota vijole bez stīgām maksā 50 latus, uz jumta netiek un es nemāku spēlēt.

Uz mana loga
zilā ilgu puķe dīkst.
manas domas gan
uz galda glāzē slīkst.

Par to, ka citas rokas
pa tavu ādu klīst,
zem citiem pirkstiem
krekla vīles plīst.

Kādai citai pieder
manis plūktā sirds.
Zilai ilgu puķei uzliets
viss mans dzīves spirts.

Šmurguļi TV6 uzrunājuši pa virsu svaigajam Top Gear'am. Riepā viņus.

Tikko zaudēju savu sludinājumu nevainību.

Ludovico Einaudi, mhm.

Padomāju par visu to, ko jūs par mani zināt un secināju, ka 70% no tā visa ir big fat lie, un apmēram 20% ir baumas. Sweet.

I need to move out.

Heh, pirms dažām dienām pieteicos kaut kādā darbā ar tulkošanu, uz pusslodzi. Tajā pašā dienā saņēmu uzaicinājumu uz darba interviju, kura notika nākošajā rītā 9am. Tur pa vārdam vien un nonācām līdz manai turpmākajai izglītībai, kas man pašlaik ar LV nesaistās, ko es, kārtīga kaza būdama, arī pateicu. Tad nu lūk, darba potenciālais devējs piestādīja ultimātu - virzām tevi uz nākošo atlases kārtu, JA tu mums līdz 6. janvārim atsūti e-pastu, kurā norādi, ka atsakies no iglītības ārzemēs. D'oh, uzkāpjam principam, sestdien aizsūtu e-pastu. Šodien atbilde: "CV???"
Agnese irgojas pie klavieres un domā, cik prātīgi būtu strādāt uzņēmumā, kurā no e-pasta virsraksta "Par izglītību UK (Agnese)" un tā satura, kas grozās ap to, kas es esmu, ko es gribu utt, nevar izlobīt uz atcerēties, ka tādam e-pastam bija jāpienāk..

Bet nu neko, drukājam augšā precīzi tādu pašu, tikai izvērstāku, cerēsim, ka šoreiz pieleks. And cerēsim, ka neviens no tiem darbiniekiem nav cibotājs.

Cheers.

Reti kas ir labāks par pusnakts cigareti uz balkona, lūkojoties uz piesnigušo pagalmu un klausoties klusumā.

Un es lasu random blogus, čatoju ar cilvēkiem blakus mājā, unir labi, labi, labi. Nekad neiet gulēt. See what the night brings.

Es gan savā aprobežotībā neesmu lasījusi grāmatu, bet Dorians Grejs ir viena jāšanās un dzeršana ar wanna-be-wise frāzēm. Pārstāsts varētu būt - blahblahblahSEXblahblahSEXblahbooomysteryblahSEX utt. Vismaz aktieris ņammīgs, lai gan kaulains.

Intereses pēc jāizlasa grāmata.

I wish for everybody to have someone to call at 4am.

I've got men on my screen, telling me beautiful things.
Saying my eyes sparkle, saying my laughter thrills.
I've got men on my screen...
Just on the screen.
That's what
kills.

ņem āmuru rokā un sirpi,
pār plecu met kaņepju virvi
ej laukā samīļot zemi
nevienam no tās neizraut tevi

(hehe par sirpi)

That's hard to try and be a good person. To be good towards others, to cheer them up, to be by their side. To send them postcards and letters, sometimes silly messages to make them smile when they're having a shitty day. For in the end I don't get nothing in return, my mailbox is empty and my provider is the only one calling me on the phone. That's hard to be good without expecting to receive something in return.
I guess that's how the good people die, they either move to fucking Africa or stop being good.

I'm sick of sending those postcards, I'm sick of telling that hey, that's gonna be alright and sick of hearing the answer machine telling me that the phone I'm calling is turned off and NO - there won't be anyone at 4am, telling me that hey - it's gonna be alright.

Fuck being good.

Manā draugu listē ir 72 cilvēki. Reāli kontaktējos ar 14. Manā MSN listē ir 15 cilvēku. 2 ir latvieši.

wazefāk.

Es rīt iešu un smaidīšu bildei, kuru pēc divdesmit gadiem izvilkšu un par kuru kādreiz smaidīšu, jo viss taču reiz beidzas, viss ir pa posmiem, kā sarunas manā arhīvā, pirms gada vai diviem, kad vēl ne viss man bija ekrāna četrstūrī, kad es iemīlējos vietā, uz kuru es nekad netieku un viss, ko tā man atstājusi, ir sakaltis zars no koka, ko toreiz atradu uz soliņa parkā u kurš man sāp, bet nevaru to izmest, es joprojām gaidu, kad tas varbūt pazudīs, varbūt es to nejauši salauzīšu, bet tā nenotiek, tas viss tur joprojām ir, trūd un smird, tad līst lietus un padara to atkal dzīvu, kā ziemas guļā esošu dzīvnieku, kurš pamodies, bet viss, ko tas atradis, ir bads, tukši plaukti un plika, zilumaina cerība uz kaut ko utopisku par to, ka kādreiz, kaut kur, varbūt, bet nekad jau nav un man pārdeguši drošinātāji, man nav manas narkotikas un es nekad nebūtu domājusi, ka cilvēks var dzist tādēļ, ka ilgojas tik ļoti, ļoti, ka sāp jau fiziski, un ilgojas pēc vietas, nevis otra cilvēka (kaut gan bieži arī pēc tāda), bet nekas, es audzēšu rētaudus zem ādas un katrs nākamais nē būs jauns slānis, un es ceru, ka varbūt kādreiz, pēc divdesmit gadiem, es vairs neilgošos un nesāpēs jau pierastais "nē", šodien vēl sāp, lai gan nav pateikts, bet es taču jūtu un dzirdu, un sāp atkal pa jaunam tās toreiz redzētās ielas, zari un soliņi.

I woke up two hours and forty minutes ago in a locked dorm room, the owner of it has been sleeping with some other girl on the other side of the town last night and I am still waiting for him to come and let me out.
If this isn't pathetic, tell me what is.

No matter what I say or do, the message isn't getting trough and you're listening to the sound of my breaking heart

That cardboard sign makes me feel dumb. So naive.