| 21 |
[25. Sep 2016|13:16] |
ir par agru, lai es justos tā, kā jūtos. jau ceturto dienu es drīkstu izgulēties, dzert tēju, cik uziet, lasīt un skatīties visu, kam citreiz nesanāk laika. un pēkšņi man ar to nepietiek. krūtīs kaut kāds nemiers, gribas iet ārā, dzīvot, redzēt lietas un satikt cilvēkus. jau atkal jāuzdod sev šis jautājums - kurā brīdī es kļuvu par šo būtni? agrāk šāda mājās sēdēšana būtu bijis paradīzei līdzīgs svētlaimes augstākais punkts. tagad man tas ir pieriebies jau pēc dažām dienām, gribas uzspļaut veselībai, izvilkt no ledusskapja tur jau pārāk ilgi stāvošo beļģu alu, ko man uzdāvināja bijušais kolēģis, iziet apsēsties pagalmā un mēģināt sadraudzēties kaut ar to melno kaķi, kas vienmēr mani vēro no sliekšņa, kad smēķēju pie sava otrā stāva loga.
mazliet gribas raudāt, un, nolādēts, nesaprotu iemeslu. tas nav vientulības dēļ, jo tā nav nekāds jaunums, par spīti tam, ka vienmēr atrodos cilvēkos. jāuzprasās pie kāda uz filmu vakaru, varbūt tas palīdzēs. pavārtīties segās kaut kur, kas nav mans shithole dzīvoklis, pamuldēt par augstām un dziļām tēmām, par ko patiesībā neko nesajēdzam, un pietuvoties redzēto filmu skaita mērķim.
šodien uzzināju, ka personāls ir apstiprinājis - ar jauno gadu aizvērsies vienīgā vieta šai drausmīgajā pilsētā, kur jūtos kā mājās. pretīga netaisnība. |
|
|
| 19 |
[20. Sep 2016|21:15] |
sarunājām apmainīties ar grāmatām. viņam nepatīk mani mīļākie žanri, un manu lasīto grāmatu sarakstā nav viņa mīļākā autora, bet mēs atradām kopsaucējus; tādu pavisam mazu, šauru kopīgas literatūras taciņu. viņam interesējot, kas man liekas foršs. nevaru sagaidīt brīdi, kad redzēšu viņa rokās Stouneru, reti manī došanas prieks ir lielāks par saņemšanas. ja mēs nevarēsim dalīt mīlestību pret to, nevaru pat uzminēt, kādas konfliktējošas emocijas šis fakts uzjundīs.
pēc svētdienas tinderčalis ar mani vairs īsti nerunā. kad mēģinu uzsākt sarunu, tā nogrimst ļoti ātri un nepārvēršas par muļķīgu spamu vai sirsnīgu stāstu apmaiņu kā parasti. un laikam jau vainot varu tikai to, ka svētdien atnāca viņi abi. un abi juta, uz kuru pusi ir vērsta mana uzmanība. viens klusēja vairāk nekā parasti un aizgāja prom laicīgi, kā arī nekad nav noticis. otram lēkāja garastāvoklis un dzēruma līmenis, mulsinot mani, taču mirklī, kad mani draugi izvilka no viņa atzīšanos par vecumu, saņēmu uztrauktu skatienu, kas vēlējās ķert manu reakciju. vai nenobīšos. "nav jau tik traki," es gribēju, lai viņš nolasa no manas sejas. laikam nolasīja, īsi pēc tam stāvējām ārā, salām un runājām trīs cigarešu garumā, lai arī paredzēta bija tikai viena. viņš teica, ka, ja būtu pavasaris, aizvestu mani uz botānisko dārzu skatīties rododendrus. es klausījos un nesapratu, kā viņš var zināt, cik ļoti es rododendrus dievinu.
jūtos slikti savu draugu priekšā, kas atnāca manis un manu svētku dēļ, bet ko pametu novārtā mirklī, kad viņš ienāca pa durvīm. jūtos slikti par māsu, kurai viegli iereibušai bija jābrauc mājās pie drauga, kur noteikti saņēma brāzienu. jūtos slikti par tinderčali, kura cerības, lai cik neiespējamas, saņēma smagāko un pretīgāko triecienu, kādu vien es varēju sarūpēt. jūtos mazliet slikti arī par viņu, jo manā tuvumā viņš nervozē un baidās pieskarties. ceturtdien tiksimies noguruši, bet skaidrā. varbūt izdosies nopurināt šo neveiklo uztraukumu. gan viņa, gan manējo. |
|
|
| - |
[12. Sep 2016|16:53] |
"katru reizi, kad mēs kopā nedzeram,
es piedzeros" |
|
|
| 17 |
[12. Sep 2016|10:32] |
"es uz tevi skatos tādām acīm, ka pašam neērti paliek."
kopš atnākšanas mani vērojis, viņš pārcēla krēslu man blakus, attaisnojoties ar kaut ko, kas patiesībā nemaz nebija attaisnojums, un klusiņām atzinās, ka šovakar nespēj pārstāt par mani domāt. teica paldies par mūsu kopīgo vēsturi, mani samulsinot, jo paldies taču saka par izdarītu pakalpojumu, nevis labprātīgu ieskriešanu lamatās. vienojāmies, ka toreiz viss ļoti stulbi beidzās. kārtējo reizi mani bez iemesla apskaujot, viņš iečukstēja ausī to, cik ļoti vēlas mani noskūpstīt.
vakar nolēmām satikties un izrunāt šo viņa vājuma mirkli. lai es tiktu galā ar savu vilkmi pret viņu un lai viņš saprastu pats, ka šis viss ir ilūzija. īsi pirms iziešanas nolēju sevi ar verdošu ūdeni. stāvēju pie datora apakšveļā un ar vienu zeķi kājā, rakstīju tikšanās atteikumu caur dusmām un sāpju asarām. saskumis viņš piedāvāja man bepanthenu un apskāvienu, un es beigu beigās atkal piekritu, jo ne viena, ne otra man mājās nav. braucot turp un stūrējot ar mazāk cietušo roku, turēju otras applaucētajos pirkstos cigareti un nojautu, ka pirmdienas rītu sagaidīšu ne zem savas segas, jūtoties par šīm aizdomām pagalam nelāgi. man taču jāspēj stāvēt pāri šādiem sliktiem lēmumiem, jāspēj atteikt un apdomāt, ko tas nodarīs citiem [netieši] iesaistītajiem.
bet nespēju es tomēr pietiekoši ņemt vērā citu potenciālās sāpes. sēdēju viņam blakus ar plaukstām ledusūdens bļodā, sarunājoties par Ēģipti, GoT tēlu uzbūvi un videospēlēm. it kā nejauši pieskārieni, novēlojies solītais apskāviens, un tad jau viņš man pie kakla murmina, cik jauki es smaržoju, un aizmirstu to, kāds bija mans jautājums. viņš arī ļoti labi smaržo.
-
kādā brīdī facebook fīds izmeta viņa šībrīža izklaides selfiju, un viņš nosprauslojās ar tādu nicinājumu, ka man meitenes palika pat žēl. saveda viņus narkotikas un mūzika, tagad nāk uz mēģinājumiem un staigā pa karstām oglēm, vēl nesajūtot to, ka uz pēdām paliks rētas. nesenā naktī gan netīši noklausījos daļu sarunas, kurā viņa teica, ka jūt - nebūs labi. bet esot pārāk jauki, lai atkāptos. zinu, meitēn, zinu. piedod. |
|
|
| - |
[11. Sep 2016|19:51] |
-palasi un atpūties. jāsavāc savs templis, ya know.
-templis, lol. miskaste, ne templis.
-arī miskaste var būt piemineklis!
un šis tagad būs mans dzīves moto. |
|
|
| 16 |
[9. Sep 2016|11:58] |
vienas nakts draudzības ir kaut kas tik savāds. tās, kas rodas ar svešzemniekiem, ar cilvēkiem, ko tu vairs nekad dzīvē nesastapsi. mums viņš ir austrālis, kas dzīvo Igaunijā un fotogrāfē aizdomīgus rajonus. tāds īss sakars, zibsnis mūsu ikdienā, pēc kura paliek tikai telefonā saglabāta e-pasta adrese, ko es varbūt izmantošu vienreiz pēc divām nedēļām, kad Tallinā vajadzēs naktsmājas. viņam mēs esam vienīgais iespaids par Rīgu. viņam mēs esam tie cilvēki, kas viņu atrada laikmetīgās mākslas izstādē, stāstīja par kokaīna piedzīvojumiem, aizvilka uz nenosakāmas izcelsmes dzīvokli, dalījās ar spīdu un tad aizveda uz mistisku, šķietami pagrīdes bāru, kurā alus maksā prātam neaptverami lēti un čalis ādas jakā viņam padod džointu, kamēr apkārt virzās sarunas par mūziku un filmām. mirdzošām acīm viņš skatījās apkārt un apgalvoja, ka latvieši ir silti un atbrīvoti. igauņi ieraujoties sevī pie katra uzrunāšanas mēģinājuma. smieklīgi, bet laikam mēs neesam tik savu mazvērtības kompleksu sasieti kā mums pašiem gribētos domāt.
nesaprotu, kā es kļuvu par šo cilvēku. par tādu, kam apkārt mutuļo dzīve un ir paziņas, kas var stāstīt par kokaīna pieredzēm. ar savu ofisa darbu, psihi normas robežās un pilnīgi nekādiem narkotiku stāstiem es "uz papīra" šeit neiederos. un tomēr esmu te. un tomēr viņi mani satiek, aicina, apskauj, it kā es nebūtu garlaicības un mietpilsonības iemiesojums. kaut kas visā šajā īsti nelīmējas kopā.
kārtējā diena darbā ar paģirām. vismaz klepus laikam nobijies, izlīda virspusē šodien tikai vienreiz. |
|
|
| - |
[8. Sep 2016|12:56] |
|
"es un rakstīšana esam kā šķirteņi - reiz saauguši viens ar otru kopā, taču tad atsvešinājušies, atvadījušies un tomēr arī pēc vairākiem gadiem viens par otru atminamies ar smeldzi sirdī" |
|
|
| 15 |
[5. Sep 2016|10:45] |
"nu, ko darīt. gribās siltumu un vienīgais tuvākais siltuma avots ir krematorija."
nogurstu. negribu būt krematorija. gribu būt ugunskurs pie jūras - sildošs un dzīvīgs. gribu degt lauku mājas plītī, izstarot mājīgu siltumu, nevis draudēt apdedzināties. bet viss deg, ugunsgrēka liesmās ciešu arī es. nezinu, vai esmu šīs postažas avots vai upuris, vairs jau nav pat svarīgi, jo ir tik ļoti apnicis. P vakar teica, ka nevarot bez manis dzīvot, smējāmies abi, bet kaut kur prāta kaktiņā liekas tik neiedomājami stulbi, ka šādas lietas man kāds var teikt tikai pa jokam.
varbūt vienkārši jāpadodas. jāpaņem aiz rokas tuvākā pieejamā būtne, jāaizver acis un jāizliekas, ka viss ir kārtībā. "good enough". citādi salecas sirds, redzot senus un ne tik senus intereses objektus, kam vienādi vārdi. nav, kur aizmirsties.
-es šodien sekoju tev.
-man sekojot, var nonākt tikai purvā.
-bet es jau nekur neeju, sēžu uz vietas.
-tātad varbūt es jau esmu purvā.
-nu, un patīk tev tur? |
|
|
| - |
[2. Sep 2016|11:05] |
|
"īstai mīlestībai mdma nevajag" |
|
|
| 14 |
[1. Sep 2016|13:16] |
viņš stāstīja lietas mums visiem, bet skatījās uz mani.
viņš bija komandā ar mums visiem, bet džinu piedāvāja man.
un tie ir divi dažādi cilvēki. es vairs vispār nezinu, kas notiek. K. teica, ka visi mani grib un es negribu nevienu, un no malas tā var izklausīties, bet nezinu, cik spēcīgi ir abi šie argumenti. cik spēcīgas ir abas šīs sajūtas. šonakt reivs, kurā vēlos izmest no sevis jebkādas domas, aizdomas un nedomas. rīt sēdēšu darbā ar sāpošiem kauliem un smadzenēm, bet vismaz raudāt gribēsies mazāk.
visu vakardienu pavadīju uz asaru robežas. vakarā sastapu cilvēku, ko no visiem saviem draugiem apbrīnoju visvairāk, un mazliet pārgāja. nolēmām būt auni. tagad tik jāatrod pamats, no kā atsperties skrējienam sienā, citādi sanāks nogrimt tepat smiltīs. un mazliet apdauzīties ir labāk nekā nomirt.
gribēju rakstīt par vilkmēm, to ignorēšanu un paktiem, bet vārdi nāk tik grūti, ka varbūt citreiz. dzīvoju konstantā uzvilktības stāvoklī, meklēju to mieru, kas manī bija ziemā, bet tas, maita, izvairās un ir pazudis ar galiem. patiesībā jau man nevajag emocionālu piesaisti, man vajag, lai kāds mani izdrāž. |
|
|
| 13 |
[30. Aug 2016|19:33] |
katru reizi, ieraugot internetos attiecīgu sludinājumu, pārņem vēlme pamest savu stabilo ofisa darbu un sākt strādāt bārā. likt skanēt savu mūziku, audzēt raksturu, strīdoties ar iereibušiem apmeklētājiem, un klusajās stundās lasīt. paliek vienalga par savu apņemšanos nekad vairs neatgriezties klientu apkalpošanā un pat par nespēju/neprasmi komunicēt ar cilvēkiem. tad ar dzelzs dūri jāiesit sev pa deniņiem, jāatgādina, ka paredzams darba laiks taču mani sajūsmina, ka vienmēr brīvas nedēļas nogales ir skaistākais, kas ar mani noticis, un ka jāņem atvaļinājums uz Zemliku. turklāt man riebtos slaucīt glāzes, mazgāt grīdas un vākt lauskas aiz lohiem, kas vēl tikko ir elpojuši man sejā pretīgi sasmakušus vārdus. šķiet, ka maiņu darbs vienkārši asociējas ar studijām, kad nez kā pietika laika pilnīgi visam. mācījos virs vidējā, strādāju bez spēku izsīkuma, draudzējos ar cilvēkiem un grāmatām. tagad teorētiski būtu jābūt brīvāk, bet patiesībā rokas saslēgtas važās, bet kājas skrien kā nesaprātīgam. neko nevaru paspēt. un tad sanāk romantizēt muļķības, kas pieriebtos jau pēc mēneša. gluži kā man pieriebās mans ofisa darbs.
nesamērīgi daudz čīkstēšanas, bet tāpēc jau es te esmu. lai nekristu uz nerviem draugiem. |
|
|
| 12 |
[28. Aug 2016|13:53] |
tāds saldsērīgs noskaņojums. klausos bezgalīgi ilgi uz riņķi vienu un to pašu dziesmu, gribu šodien savākt dzīvokli, salikt skapi līdz galam, uztaisīt vakariņas, aiziet izglābt draugu un arī izbraukt ar riteni kaut kur palasīt grāmatu. pulkstenis rāda divi, un es zinu, ka no tā visa izdarīšu varbūt tikai vienu lietu, jo esmu nekam nederīgs cilvēks. visi draugi brauc prom, es palieku tepat, pārklājos ar rūsu un putekļiem. cauri aizaugušām acīm vēroju instagram feedu un skaužu, bet nespēju pacelt rokas. nav neviena, kas manas locītavas spētu ieeļļot, vai vismaz iespert tā, ka nodžinkst. tā, lai atkrīt liekais. viņi visi atbrauks atpakaļ - ciemos vai pavisam -, es māšu ar galvu, smaidīšu un nespēšu pārsist to sienu, kas šķir tādus ļaudis kā viņi un tādus kā es. tikai satriekšu pieri pret bruņustiklu. uzacīs recēs asinis, ausīs dūks satricinājums, un tās būs vienīgās izmaiņas.
-
"tā uzruna "draugs" vienmēr liek domāt, ka tu esi kaut kas vecs un vieds. pūķis, samurajs, professor x" |
|
|
| - |
[25. Aug 2016|17:57] |
|
"you have the grace of an ambient album" |
|
|
| 11 |
[23. Aug 2016|00:46] |
apskatījos bijušā jaunās draudzenes FB profilu un atklāju, ka jūtu vilšanos, redzot, ka viņa ir forša. ka viņa nav izmisuma dzīts "gan jau". nesaprotu, no kurienes manī tieši šāda reakcija, ja es taču toreiz teicu nē. laikam privātīpašnieciskums ir tāda neiznīdējama kaite.
dienā, kad sarunāju savu pirmo tinderdeitu, uzzināju arī, ka mans trīsarpus gadu vīrietis ir saderinājies ar savu čellisti. nolika manu dzīvi perspektīvā, varu tikai skatīties un smieties. kopš tā brīža man ir bijuši trīsarpus (ha) deiti ar to pašu cilvēku, konstantas sarunas līdz četriem naktī un nevaru atrast sevī intensīvāku vēlmi būt viņam blakus. pretīgi vazāju viņu aiz deguna, bet nevaru arī atteikties, jo patiešām patīk. cilvēks, ne vazāšana aiz deguna. būs tāda pati situācija kā ar Č, es pilnīgi jūtu. ir interesanti sarunāties, aiziet uz filmu un iedzert, bet nekad nekā nav pietiekoši. protams, vēl jau arī kaut kur iekšā kaut kas vēl kūņojas pret kārtējo out-of-my-league būtni; pārstāt lolot šādas cerības būtu daudz veselīgāk. turklāt nezinu, vai vispār spēju vairs kaut ko spēcīgu pret kādu just. sirdī iestājies panīkums, tur jau ir oktobris. nevis dzeltenais, dzirkstošais Siguldas rudens, bet gan dubļains, peļķains, riebīgs Rīgas rudens. trūkst intereses. tā, pa žizņi, ne tikai romantiskā nozīmē.
pēdējā mēneša laikā redzētas tikai 11 filmas. |
|
|
| 10 |
[18. Aug 2016|12:54] |
ne tikai es kā tāds mazulis uzrakstīju naktī dusmīgu ierakstu, bet arī izdzēsu to no rīta, neapskatoties, ka tur sēž komentārs. atvaino, komentār. lai sevi attaisnotu tavās acīs (ne par dzēšanu, bet teksta saturu), man jau vairs nebija, no kā atvadīties. viņi visi bija kaut kur izklīduši.
šodien pirmā diena bez paģirām kopš sestdienas. saņēmu zvanu no P, kura trīcošā balss un nesavācamie teikumi mani nobiedēja pirms pāris dienām. tagad viņam līdzi ir bērns, kas jāaizved uz parku, un balsī atgriezies man pierastais, mazliet histēriskais dzīvesprieks. aši, aši izdzeru kafiju un eju uz viņu kā uz brīnumu paskatīties. dzīvs. |
|
|
| 9 |
[15. Aug 2016|16:10] |
pauris pilns ar paģirām. galvā ir tāda želeja kā tā, kas satur kopā auksto gaļu, ja tā būtu atstāta virtuves mitrākajā stūrī uz divām dienām. vispār viss dzīvoklis tā izskatās, bet nav spēka - un laika - neko savākt. ja neesmu mājās, tad man uz to nav jāskatās.
un es neesmu mājās. es piedzeros citur, atnāku atkrist gultā, pieceļos, ieeju dušā un aplis sākas no jauna. ledusskapī tikai majonēze un pagājušā rudens ievārījums. vārdi nāk grūti, arī sarunās ar tiem, ko uzskatu par savējiem. neprotu pareizi attiekties pret cilvēkiem - vienalga, kādā prāta stāvoklī būtu viņi vai es. ceru, ka alkohols glābs, bet patiesībā sajūta ir pretēja. varbūt jāpārstāj dzert, zinātnes vārdā. veikt case study uz sevi, vērojot miegainības, muldēšanas un citu faktoru izmaiņas ne-alkohola ietekmē. bet baidos. baidos aizmigt un palaist visu garām.
un vispār klabi uztaisīju, lai runātu par lietām, ko nevienam nevaru stāstīt, bet ir sanācis tā, ka pat te jāfiltrē teiktais. lai nesaņemtu liekus jautājumus, lai neiegāztu cilvēkus, lai sevi nenostādītu nelāgā situācijā un neparādītu draugiem savu greja ģīmetni, kas mētājas kaut kur tepat - dzīvoklī, kas pilns ar malku un saliekamām mēbelēm. riebj pilnīgi.
bet vismaz uz vakariņām šovakar saņēmu aicinājumu. labi, ka ex dzīvo tepat blakus. |
|
|
| 8 |
[12. Aug 2016|11:34] |
pasaule tik sasodīti maza, nekur nav miera.
nespēju paelpot. šoreiz tā pat nav kaut kāda aiz matiem pievilkta metafora, jo es patiešām nespēju paelpot. galvā skan dziesmas rindiņa "i'm going to kill my self, kill my self, kill my self", un manī mostas pārliecība, ka mans organisms ir apmēram ko tādu arī nolēmis panākt. nav spēka ietērpt skaistos vārdos savas nejēdzīgās sajūtas, ja prātā giles corey mijas ar neapturamu kliegšanu, kas duras ausīs no nepareizās puses. acis, bļin, iztecēs pirms darba dienas beigām.
blakus novītusi puķe - ceru, ka tas manu baciļu dēļ. |
|
|
| - |
[9. Aug 2016|13:08] |
|
"instead of a fat line of coke, you're more like a low dose of mdma with a bit of wine" |
|
|
| 7 |
[9. Aug 2016|11:03] |
sāp auss, kurā no kreisās puses velk vējš, sāp kakls pēc pirmās nakts, kurā gulēju ar aizvērtu logu, sāp galva, jo kolēģe, ko redzu perifērijā gar monitoru, runā par Muceniekiem, sāp acis, sāp acis, sāp acis. mani velk pie zemes, vēlos ierakties tajā un apsegties ar velēnu kārtu. tā šķiet vissiltākā un maigākā lieta, ko šobrīd varētu izdarīt. beidzot aizmigt un izgulēties, nedomāt par vajadzību iebraukt netālajā elvi pēc siera, majonēzes un cigarešu papīriem, nedzirdēt ikdienā "mēs šobrīd strādājam pie rubrikas "veselības bizness" un vēlējāmies jums piedāvāt iespēju izvietot informāciju par sevi", neuztraukties par nepieciešamību atstāt labu iespaidu uz cilvēkiem, ko uzskatu par lieliskiem. vai nu to, vai dauzīt seju pret ofisa galdu, kamēr tā pārvēršas asiņainā masā, no kuras pil neizskaidrojamas izcelsmes šķidrums. noraustījās deguns, sajutis, ka vēlos to lauzt. ausis pilnas ar skudrām, prasās ņemt lupu un izdedzināt.
lieku jautājumzīmes teikumu galos pat tad, ja tās tur gramatiski neiederas. nepārliecinātība pārņems pasauli. pār-pār. |
|
|
| 6 |
[4. Aug 2016|15:42] |
kņud sāni. kā pirms pieskāriena, kad otra rokas ir pāris milimetru attālumā no ādas un sekojošā bauda ir jūtama priekšlaikus. kņud kakls, it kā jūtot svešu elpu, kņud lūpas un matu saknes. vēlos tiekties šīm rokām pretī, viss ķermenis sasprindzis pirmsvētras nojausmās. bet vētra nenāk, tās šeit nav. ir tikai mānīga vēja pūsma, kas atnes maldinošu smaržu. nebūs pat lietus.
pieklusuši putni, bet tās jau arī ir muļķības. |
|
|