| 39 |
[12. Dec 2016|12:10] |
šodien sagūglēju, kad paziņo oskaru nominācijas, un līdz tam ir tik sasodīti ilgi jāgaida, ka es nesaprotu, ko ar sevi darīt. zinu jau, nekas šajā balvā vairs nav par kino, taču interese ir. tāds kā guilty pleasure. gribas oskarfilmu maratonu, gribas tās gaidas, gribas pirmo reizi piedzīvot balvas pasniegšanas nakti forumā. turklāt prasās kaut ko tādu vienkāršu pēc european film awards, kur visas balvas savāca faking erdmans, kam es laikam esmu par jaunu, jo galīgi nepavilka. pārāk daudz jutu līdzi tai meitai, kuras pamuļķais tēvs vispār neņem vērā to, ka viņai varētu būt pašai sava dzīve, kurā šitāds klauns tikai maisās. varbūt tāpēc, ka man šausmīgi krīt uz nerviem cilvēki, kas speciāli čakarē citiem dzīvi (un šī nepatika taču ir pavisam loģiska un saprotama). tas tēvs varētu būt viens no tiem, kas saka: "tu esi tik mīlīga, kad dusmojies!"
vajag nopirkt nākamā gada plānotāju, lai ieliktu tur šos datumus:
8. janvāris - golden globes izsniegšana;
16. janvāris - nn nakts;
24. janvāris - paziņo oskaru nominantus;
26. februāris - oskaru nakts. |
|
|
| šī saruna notika manā galvā |
[8. Dec 2016|14:14] |
zini to sajūtu, kāda pārņem, ieejot pamestā namā?
tur kādreiz ir noticis kāds negadījums, iebrucis jumts, piemēram. sākumā ir aktivitāte. bākugunis, troksnis, cilvēki. kliedzieni, kopāsanākšana. tad pēc kāda laika visi vienkārši pierod pie tā, ka šis nams ir tur. iet garām, neredz. ja redz, uz mirkli iedomājas par to, kā bija pirms nelaimes vai īsi pēc. ne to, kā ir tagad.
un, kad tu tādā ieej, tur visur ir putekļi, neglīti grafiti, kaut kādi sadauzīti stikli un klusums. apkārt ir nodotas funkcionalitātes sajūta, kaut kas, kam it kā būtu jādarbojas, bet tas te stāv un klusē. pārrāvums, ausīs sīc kā norauts signāls. un tad tu pats arī tur ej, vēro un nerunā. tu pat soļus liec citādi.
lūk, un tas ir tas, kā es jūtos pēdējā laikā. |
|
|
| 38 |
[8. Dec 2016|12:59] |
tas zaļais online punktiņš mani nobeigs. neciešu šo vārgumu, nespēju piespiest izslēgšanas pogu, kurai taču kaut kur ir jāeksistē. ar laiku gan, vismaz šī apņemšanās atkāpties sakrīt ar cilvēkapnikumu un vēlmi padarīt savu dzīvi mazāk alkoholisku. ja es neeju uz bāriem, es nesastopu arī viņu. problēma atrisināta.
saruna ar paziņu šodien noveda pie pretrunas sevī. uzdevu jautājumu: "kāpēc lai tu dzīvotu tā, it kā tu būtu nabags un mazsvarīgs?" un tad ilgi sēdēju, uz šo teikumu lūkojoties. jo, jā, kāpēc lai kāds tā dzīvotu? kāpēc lai es tā dzīvotu? kāpēc es tik ļoti ieciklējos uz to, ka man nekad nav naudas un ka es esmu tāds nabadziņš pilnīgi visās situācijās? tas taču vispār nekādi nav izdevīgi - ne man, ne draugiem, kam manās sūdzībās jāklausās. šī varētu būt vadlīnija, lai vismaz mazliet paceltos augstāk par pozīciju, kurā sevi vienmēr nostādu.
vajag jaunas acenes, vajag jaunu tetovējumu, vajag uzdāvināt ko jauku ģimenei svētkos, vajag iet uz kino, vajag glītus ziemas zābakus, nevajag nodzert visu naudu sarunās, kas mūžīgi atkārtojas.
vajag sākt rakstīt, vajag atsākt lasīt, vajag dabūt dārzu, vajag interesēties, nevajag tērēt enerģiju uz sevis norakšanu zemāk par zāli.
vajag, nevajag.
paldies. |
|
|
| 37 |
[4. Dec 2016|22:47] |
šodien krāsnij tāda vilkme, ka es pat nepaspēju pamirkšķināt kā viss siltums bija izrauts skurstenī.
vajadzēja braukt uz pilsētas nomali ēst pankūkas ar draugiem, es pat vakar aizgāju gulēt tā, lai izdotos pamosties laikā, un piecēlos arī. taču, vārot kafiju, iedomājos ceļu tramvajā līdz turienei, sarunas, kas vienmēr ir mazliet par skaļu, vārtīšanos tai neērtajā dīvānā ar youtube fonā un sapratu, ka negribu. ir iestājies sennojaustais cilvēku apnikums, ko tā kā jau gaidīju.
es sastāvu tikai no noguruma.
piektdien vakarā atcēlās plāni, kas izjauca arī mūsu kompāniju, beigu beigās vienkārši piedzērāmies trijatā, mēģinot aizmirst, cik vīlušies un izbesīti esam. patiesībā jau vakars neuzlabojās, mēs tikai iereibām līdz brīdim, kad likās, ka ir forši. atslēdzos ne savā gultā un pamodos atkal ar to pašu domu galvā - pietiek. bet grūti, alkohols ir kļuvis jau par pieradumu. lai arī visi šie vakari ir tik absolūti vienādi, izrauties pieprasītu saņemšanos, un, kā jau zināms, manā vārdnīcā šāda vārda nav.
nu tad pankūku vietā šodien paliku tepat. izgāju no mājas vienos, lai atgrieztos deviņos. nesastapu nevienu pazīstamu seju, uz brīdi liku sev aizmirst savu finansiālo stāvokli, biju uz divām filmām un paēdu ārpus mājas. tāpat kā precīzi pirms gada mācos vienatni. tas labi, tas noved pie iekšēja miera.
-- starp citu, melānijas hronika ir tik pārvērtēta, tāds torture porn, no kā izrauta visa grāmatas saldsērība. |
|
|
| 36 |
[30. Nov 2016|11:41] |
pie spoguļa vilku mēteli, lai ietu ārā smēķēt, un redzēju visas savas savilktās iekšas līdz pēdējai detaļai. melns tukšums kā bezgalīgajā stāstā, tas nograuj visus motivācijas mežus un dzīvesprieka upes. un es sev teicu - pietiek. pietiek balstīt savu labsajūtu svešos cilvēkos, kuriem par to nospļauties. pietiek sevi vienmēr nostādīt upura lomā, jo tā ir vienkāršāk. pietiek žēloties, nīdēt un krist gan sev, gan citiem uz nerviem, vienkārši pietiek.
terapeitam tā arī nepiezvanīju, bet man viņu nevajag. man vajag izmantot šo durošo tukšumu, lai vienkārši spīta pēc justos par sevi labi. spīta pēc darītu lietas, izslietos taisnāk un izcīnītu soli augšup, prom no šīs zampas, kurā mitinos. un tad ar laiku izdosies sevi piemānīt.
----
četras stundas vēlāk.
rokas ceļo ap rīkli, tā vien gribas sažņaugt, nogriezt sev skābekli un saļimt. ietriekt galvu datora ekrānā un ļaut elektrībai skriet cauri ķermenim. sist ar dūrēm pa krūšukurvi tā, lai atbalsojas smadzenēs. nav jau nekas noticis, manī vienkārši ir tumsa. apbrīnoju savu spēju pacelt rokas, bīdīt uz priekšu darba lietas, smieties par anekdotēm, ko aiz atdalošās sienas stāsta kolēģis, celties kājās un staigāt pa gaiteņiem. izmisīgi atturos no ādas skrāpēšanas, tas ir atkal atgriezies nelāgs paradums, kā man absolūti nepietrūka.
"i am very good at seeming fine" |
|
|
| 35 |
[28. Nov 2016|10:24] |
es gribu stāstīt par to, kā viņš ir pēkšņi atgriezies, liekot man aizmirst par laiku, miegu un draugiem, rakstīt par pārsteidzoši drošiem pirkstiem uz manas ādas un miegainiem skūpstiem, taču nepietiek vārdu. galvā cigarešu dūmi, neredzu tiem cauri nekādu jēgu.
sestdienas vakarā, cieši mani uz atvadām apskāvis, viņš devās pie viņas.
---
saņēmu atteikumu aicinājumam tikties, jo viņš ir laukos uz vairākām dienām. nevaru beigt domāt: kuros laukos - savos vai tās otras? |
|
|
| - |
[25. Nov 2016|15:04] |
"man nav nekādu sāpīgu problēmu, tikai riebjas visa sava dzīve un bail, ka kļūstu par alkoholiķi."
trīc rokas. |
|
|
| 34 |
[22. Nov 2016|12:25] |
zinu, kā glābt savu pilsētas nelabumu un kliedēt absolūti muļķīgās ilgas pēc lauku mājas. vismaz īstermiņā.
dārzs.
ar ![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif) vairsneat jau plānojam humpalu ķemmēšanu, lai atrastu visšausmīgākās rakšanas drēbes, un varbūt mazliet pārsteidzīgi sapņojam par zirņiem un vēliem vasaras piknikiem. homebound pavasarī tiks pie kucēna, viņš tur ļepatos pa dubļiem un būs smieklīgs; viņai pašai par šausmām, jo tas sabridies radījums būs arī jāmazgā. brīvdienu drēgnumā dedzināsim drazu, ar ko nelietotie dārzi ir aizauguši, un mājās brauksim, ožot pēc dūmiem. savāksim draugus uz talku un vasarā cienāsim tos ar pašaudzētiem garšaugiem.
mazliet gribas raudāt to visa šī excitement, nevaru sagaidīt melnzemi aiz nagiem un ravēšanas apnikumu.
šobrīd atsakos domāt par savu neizdarību, slinkumu un neprasmi, kas pēc pāris nedēļām prieka iznīcinās visu vēlmi jebko darīt, jo šobrīd ir atrasts risinājums - turklāt tāds, kas manī ir sēdējis jau vismaz gadu.
|
|
|
| 33 |
[17. Nov 2016|12:47] |
jo nomācošāks kļūst laiks, jo vairāk es vēlos aizbēgt no pilsētas. visas tās brīdinājumlentes pie namiem manā rajonā, peļķes desmit minūšu ceļā no tramvaja uz darbu, nepieciešamība smēķēt cimdos, kas nu jau smird pēc dūmiem neizturamā intensitātē, manī nosēžas un spiež. šāds slapjš rīgas pelēkums ņem ciet elpu. lapas, dubļi, sniega kaudzes un nokrišņi mežā ir daudz paciešamāki. zem peļķēm paslēpies asfalts pelēcību tikai pastiprina, šķiet, ka arī ūdens ir tāds ciets, akmeņains.
manī arī tieši tāpat. ķermenī nejūtos ērti, spogulī skatīties kļūst pretīgi. seja tāda kā uzburbusi, uzblīdusi, mati kā smalku vara vadiņu mudžeklis dur skatienā, plaukstu āda pārvērtusies smilšpapīrā un apģērbs uz auguma turas kā kaudze. kūkums mugurā saliecies vēl zemāks - cenšos sarauties, savilkties, tiecos implodēt. sargāju to melno caurumu krūtīs, jo tas ir vienīgais, kas man pieder. |
|
|
| 32 |
[7. Nov 2016|10:33] |
es tiešām esmu tvaika katlu vadības pults. prasmīgi regulēju spiedienu, neskatoties spiežu uz pareizajām pogām, lai izvairītos no sprādziena. viss ir tik vienmērīgs, ka es nebrīnos par to, ka mani noteikti uzskata par garlaicīgu. smadzenes stagnē, strādā automātiski, nav nevienas - nekādas! - dzirksts, jo tvaika katlos jāuztur miers.
arī ar savu romantisko izgāšanos jau tā kā varu samierināties. sakostiem zobiem skatos uz I soctīklu atjauninājumiem, kur pavisam ikdienišķā veidā ir atgriezusies viņa ex (vai ne vairs ex? es vēl nezinu), bet sirdi tas vairs nežņaudz. citādi noteikti būtu viņus ieraudzīt dzīvē, bet, šķiet, arī pret to man jau izveidojies pieradums. atkāpties ir vieglāk nekā gaidīju. piespiežu pareizās pogas, spiediens normalizējas un es mirkšķinu lēnām. jau sākumā taču bija skaidrs, ka nekādas nākotnes, pat tagadnes šeit nav; saglabāšu azotē pēdējos divus apskāvienus, pateikšos par iepazīstināšanu ar vienu no lieliskākajiem mūsdienu režisoriem un atradināšos ar trīcošām ilgām skenēt kopīgo bāru telpas, tajās ieejot. problēma ir tikai tajā, ka pie viņa joprojām ir mans stoner eksemplārs.
jābeidz izdomāt mīlestībiņas. izskatās, ka manām emocijām vienkārši ir garlaicīgi, konstanti ražo ilgas, ko piesien visiem, kas pagadās pa ceļam. nedomāju, ka tā bija ar I, bet ar daudziem citiem, par ko man sāpējis, gan. turklāt tikko novēroju, ka nespēju uztvert atšķirību starp iemīlēšanos (nu, ne gluži, bet es neprotu latviskot vārdu "crush") un vienkārši vēlmi draudzēties. tā bija pirms pāris gadiem ar kādu paziņu - jā, viņš ir ļoti izskatīgs un man (kā daudziem) bija pret viņu simpātijas, bet principā jau viss, ko es gribēju, bija kļūt par viņa draugu. kaut kāda neveiklība neļāva tam notikt, tagad viņš ir absolūti pazudis no aprites un mana iespēja ir palaista vējā. un nu ir līdzīga situācija, kur man jau kādu laiku šķiet, ka manī perinās mīlestībiņu aizmetņi, bet patiesībā ar šo cilvēku vienkārši ir patīkami sarunāties un viņš ir dabiski jauks. jāatrod pareizās pogas uz pults, lai savāktu šo nekārtību, apklusinātu muļķības un varētu beidzot dzīvot pašpietiekamībā. |
|
|
| - |
[3. Nov 2016|13:07] |
|
"well educated and mad" |
|
|
| 31 |
[1. Nov 2016|16:46] |
nelabums. sēžu šai neērtajā ofisa krēslā jau apaļu gadu, labais plecs šķiet neglābjami savilkts. te pavadīto paģiru un nepaģiru dienu proporciju būtu nepatīkami uzzināt. jo arī šodien.
gribu staigāt pa vecām pilīm novembra drēgnumā, brist smagiem zābakiem pa nobirušām lapām, saslīdēt dubļos, bet nenokrist. gribu elpot dzestru tīreļa gaisu pavasarī, vasarās ložņāt pa vēsām alām un ziemas vadīt robustos, smagnējos krogos. gribu kaķēnu azotē, ērtu dīvānu, kurā izgāzties, lai skatītos filmas, un varēt atļauties kārtīgu brienamzābaku pāri.
ja tā vienkārši, es tikai gribu tom cox dzīvi - bet ar nemiera piešprici. |
|
|
| 30 |
[30. Okt 2016|21:23] |
mamma zālēm īsti netic. iedeva man līdzi pilnu ķobi ar priežu pumpuriem, lai vāru tējā. pēc šī padzēriena vienmēr tāda sveķaina mute, bet ar medu tīri tā neko. iespējams, strādā pirms miega dzertais coldrex šķīstošais padzēriens, bet šķiet, ka vispār kopumā viss šis palīdz.
piektdienu zemlikā pavadīju absolūtā temperatūras reibonī, sestdienu - dejošanas izraisītā. mirklī, kad sāk skanēt mūzika, aizmirstas, ka tu esi viens, un pauzes starp grupām iespējams aizpildīt ar cigareti. žēl, ka tikai otrajā vakarā atbrīvojos pietiekoši, lai pustumsā pie orson hentschel atmestu kaunu un ļautos mūzikas sitieniem pa ķermeni. kad kādu pusotru stundu vēlāk pēkšņi ieslēdzās lampas, izgaismojot mūs visus - tādus ārprātīgus, transā nonākušus dejotājus - kautrība un mulsums ar joni atgriezās. brutāls noslēgums lēnas izelpas vietā, uzgāza pa krūškurvi.
kopumā pasākums izdevies. pirmajā vakarā no lielās skatuves neatgāju; lielākais prieks noteikti bija schnellertollermeier, kas ierakstā nebija uzrunājuši, bet uzstāšanās laikā no viņiem staroja tik patīkama enerģija, ka smaidīju līdzi mūziķiem. vēlāk runājos ar grupas bundzinieku, viņš pēc manas piezīmes sacīja: "we always have fun." un tā gan.
žēl tik par to, ka abus vakarus noslēdza absolūts troksnis, ko pamestu, ja nebūtu jāgaida transports. un par to, ka triangulum alus izbeidzās tik drīz. |
|
|
| 29 |
[27. Okt 2016|14:02] |
sanācis tā, ka zemliku pavadīšu absolūti solo. klausos gaidāmos māksliniekus, atzīmēju izdrukātā programmā lietas un vietas, kas noteikti jāapmeklē, un patiesībā jūtos diezgan patīkami par visu šo vienatnes pasākumu. paskatīšos kino, palīgošos pie a dead forest index un tigue, aizčāpošu līdz akacim padzert alu, kas atsit labieša sajūtu. un nākamajā dienā varbūt pat saņemšos būt durbē laicīgi, lai noklausītos mistisku lekciju, par ko vienīgā informācija, kas līdz manīm ir nonākusi, ir nosaukums - "ievads latviešu demonoloģijā". paklīdīšu pa izstādēm, nosalšu un divos naktī braukšu atpakaļ uz liepāju.
bet šodien tīksmināšos par vieglajām paģirām, rokasspiedienu no russian circles ģitārista un pirmoreiz dzīvē pazaudētām atslēgām. (viena no šīm lietām ir patīkamāka nekā citas). un pēc vēl stundas slinkuma iesim ar manu vakarkoncerta draudziņu skatīties uz atkāpušos jūru. |
|
|
| 28 |
[23. Okt 2016|22:22] |
piedzīvoju šovakar kaut ko tik savādu. jau pilnā splendida zālē, nepieklājīgi izlienot cauri visai rindai, jo vidū sanāca aplauzties - vietas, ko noskatīju pa gabalu, izrādījās aizņemtas -, nonācu brīvā vietā, kur blakus - starp mani un eju - sēdēja nekad dzīvē neredzēts puisis. pats par sevi tas nebūtu nekas neparasts, bet šoreiz mani nepameta dziļas, senas pazīšanās sajūta. īsi pēc gaismu nodzišanas, dzirdēju viņu krācam un neviļus smaidīju. nācās sevi apturēt, lai nepastieptu roku un pavisam ikdienišķi viņu nepabakstītu. sak', mosties! vēlējos pieliekties pie viņa auss un čukstēt komentārus par filmu kā senam draugam. kad palika neērti sēdēt, gribējās iekārtoties tā, lai atspiestos pret viņa plecu. un tas pat nav nekā ļoti romantiski - mani vienkārši pārņēma apziņa, ka šis cilvēks ir viens no tuvākajiem manā dzīvē. ērta, stabila un pierasta apziņa. aprakstīt grūti, tāpat kā šķiet lieki mēģināt ielikt vārdos tuvu draudzību.
gaismām atkal ieslēdzoties, lēnām saģērbos un ceļoties mēs saskatījāmies. likās, ka viņš arī ir jutis šo jocīgo klātbūtni, bet varbūt vienkārši viņa acīs bija miegainība. |
|
|
| 27 |
[19. Okt 2016|15:27] |
feisbuka tiešsaistes zaļie punktiņi ir divdesmit pirmā gadsimta bākas cilvēcības kuģiem. gaisma pārlaižas pār tavu cerību horizontu un pazūd, lai pēc mirkļa parādītos atkal. punktiņš izdziest, pārvēršas ciparu un burtu kombinācijā - 1m, 5m, 1h - un tad pēkšņi uzmirdz vēlreiz. šo laiku gan neviens nemēra, mums nav jāzina, cik ilgi gaismiņa deg.
reti šīs bākas vedina uz siltumu un mieru. tās kā teiksmās un šausmu stāstos pievelk nomaldījušos, izmisušus jūrniekus, lai tie, mānīgi uzticēdamies drošības solījumiem, satriektu savas plaukstas pret akmeņiem, sadedzinātu plaušas ūdenī un nogrimtu tur, kur mūžīgi nāksies vērot gaismas riņķa danci.
bet varbūt tās vienkārši ir maldugunis. |
|
|
| 26 |
[17. Okt 2016|17:05] |
šodien piedzīvoju vienu no savādākajām sakritībām manā dzīvē. turpinot reiz dzīvē iesāktu sarunu, I atsūtīja bildi no desmit gadu senas pagātnes, kad viņš smēķēja kādas centrāleiropas pilsētas kojās kāpņu laukumiņā uz tās pašas grīdas, kur septiņus gadus vēlāk sēdēju es. sliktas kvalitātes attēls, bet es ne ar ko nespētu sajaukt tos lielos, zaļos pelnu traukus un zemās palodzes.
pēdējoreiz līdzīgu situāciju piedzīvoju divtūkstoš vienpadsmitajā (?), kad ar manu ilgāko partneri (tobrīd vēl nezinājām, ka būsim viens otram pagaidām ilgstošākie) atklājām, ka esam redzami vienā fotogrāfijā no festivāla devītajā gadā. tā bija diena, viņi bija uzrāpušies uz skatuves paspēlēt savu mūziku, kamēr neviens nedzen nost, un es, ejot no krišnām uz telšu pilsētiņu, apstājos paklausīties. kāds šo mirkli bija notvēris, mums abiem par pārsteigumu pāris gadus vēlāk.
--
"Огонь by [Amatory] is now available on Spotify!" |
|
|
| 24 |
[9. Okt 2016|16:54] |
kājās man ir K zeķes, ko viņa man reiz sen senos laikos kaut kāpēc iedeva - iemeslu vairs neatminos, jo tad noteikti nebija tik auksti kā tagad. ap kaklu aptinu šalli, ko regulāri aizmirstu atdot īpašniecei, un jūtos kā plastilīna klucītis, samīcīts tik cieši kopā, ka visas krāsas kļuvušas par brūnu masu. gluži kā mana personība, kas sastāv no nozagtiem mirkļiem, attieksmēm un viedokļiem, kaut kāda patība, ja mēs par tādu vispār drīkstam runāt, ir noslēpta kā adata siena kaudzē, un neviens vēl nav atnācis ar magnētu.
šodienas nu jau ne tik regulārajā svētdienas tējošanā ar P atkal apspriedām to, kā un kāpēc es sadzīvoju ar faktu, ka manī nav aizrautības. kur nu tās, nav pat intereses, mana prieka uztvere ir fragmentāra un es kaut kādā bezapzinātā nihilismā liedzu sev prieku - to intensīvo, pastāvīgo, kas nāk līdz ar darba ieguldīšanu, ar pašizaugsmi, ar būšanu kādam. viņš ieteica atteikties no sev uzliktajiem uzstādījumiem, kas nosaka jebkādas jābūtības, un ļauties tādai laimei, kāda man ir pieejama. atzīt sev, ka drīkst. tāpat kā es drīkstu izjust orgasmu kāda acu priekšā, es drīkstu arī just laimi citiem pretī. bet šis mani uztrauc - atzīt savu seklumu nozīmētu padoties. negribu. paldies.
ko tu dari, neskaitot darbošanos?
p.s. aizmirsu piebilst, ka pilnigigaram nemaz nav tik pilnīgi garām. citādi nebūtu bijis interesanti divatā dzert balzamu no kakliņa Bastejkalnā un gaidīt Baložpagalmus, kas kavēja koncertu. |
|
|
| 23 |
[5. Okt 2016|11:36] |
es esmu pasaules centrs. manī saplūst visas upes, satiekas visi ceļi, esmu mūžīgas krustceles, kur pat ceļmalas zālītes visas nobradātas. vienmēr domāju, ka šim punktam būtu jābūt svētam, tādam kā dievu miteklim vai vismaz pielūgsmes vietai, taču realitāte ir gaužām citāda.
šobrīd pasaules centrs sastāv no nebeidzamām, savā intensitātē fluktuējošām sāpēm. raucu pieri un brīnos, kādēļ visur sāpes raksturo kā miglu - pulsējošu, sarkanu, nomācošu -, ja tās drīzāk ir asa, spalga ziemas pusdienlaika saule. uzbrūkošā, nepielūdzamā baltumā izgaismojas visi kakti, te nekur nav iespējams paslēpties. sūrst punkti, kur kauli veido stūrus, nervos zum elektrība. uz tiem kā vadiem sasēduši putnēni un skrapstinās ar nagiem. skatos un nesaprotu - vadi taču ir kaili, kā šiem putnabērniem izdodas nesadegt?
šķiet, ka man beidzies derīguma termiņš. |
|
|
| 22 |
[27. Sep 2016|14:20] |
-i forget i have the thing.
-a girlfriend, you mean?
es esmu tik absolūts lohs.
drāmas vienmēr bija izpelnījušās manu nicinājumu, nespēju saprast, kādēļ cilvēki tik ļoti iespringst par sīkumiem un tad paši dara visādu sūdu, par ko tad atkal iespringt. mans ieteikums visiem vienmēr bija ņemt to visu vieglāk. bet izskatās, ka tas ir bijis tikai tādēļ, ka es ilgu laiku pavadīju attiecībās. nu jau būs gads kopš manas vientuļnieka dzīves sākšanās (pa vidu, protams, bija visādi brīnumi, bet tie jau īsti neskaitās), un pēkšņi es arī taisu drāmas, pieņemu sliktus lēmumus un par daudz iespringstu. visas iekšējās stīgas uzvilktas, kaut ar lociņu spēlē.
svētdien īsi pēc ieraksta publicēšanas man piezvanīja K, un man šķita, ka viņa šo ierakstu ir jau paspējusi ieraudzīt, jo pēkšņi piedāvāja iziet ārā. jau otro reizi viņa manu klabi izlasa, to neizlasot. un tad, tā objektīvi skatoties, sekoja viens šausmīgs vakars. neiedomājamā reibumā peldējām no čomska uz aleponiju, un tad atpakaļ uz čomski, kur, krēslā saritinājies, visu uzmanību uz blakussēdošo ex vērsdams, jau sēdēja viņš. atkal nobijos, tikai sasveicinājos un gandrīz nevienu vārdu ar viņu nepārmiju. sēdēju blakustelpā un, ejot smēķēt, izvairījos no iešanas viņam garām, pārējo laiku starp smiekliem un muļķīgām sarunām nespējot kontrolēt skumjas savā sejā. piedzērusies K man lika beigt spekulēt, bet es pamanīju, ka pazuduši viņi abi ir vienlaikus, un tas laikam bija katalizators izcili sliktiem lēmumiem. cik nu šajā stāvoklī bija iespējams runāt par jebkādu apzinātību.
es nejūtos varbūt tik slikti par faktu, ka atkal nonācu vienā gultā ar cilvēku, ar ko man jau sen vajadzēja pārstāt gulēt. es jūtos slikti par to, ka šoreiz mēs par savu savstarpējo vilkmi it nemaz nebijām diskrēti, tieši pretēji. skūpstījāmies publiski, manas šībrīža romantiskās intereses labākā drauga acu priekšā. nākamās dienas fiziskās paģiras nespēja pārspēt morālās. virtuālā saruna ar I (laikam jāpiešķir arī viņam burts, lai nav jāiztiek ar vietniekvārdiem vien) nav izbeigusies, bet es nespēju nedomāt par to, ka viņš par šo svētdienas nakts piedzīvojumu zina pavisam ārpus konteksta un paskaidrot es viņam neko nevaru.
mani ieraksti vairs it nemaz nav skaisti, šis ir pārvērties par faktu uzskaites blogu, kurā es sevi šaustu par savu cilvēcību, bet varbūt ir taču pilnīgi vienalga. jāatrod hobijs, kas neiekļauj iemīlēšanos visos pēc kārtas. |
|
|