Kārtējo reizi pamostos

Tiek jau kādu laiku reklamēta jaunākā amerikāņi lielbudžeta grāvējfilma, blokbasters par pasaules galu, filma pirmizrādē tiek izrādīta visās valstīs vielaicīgi un pirmais seanss arī uz ielām uzliktos kinoekrānos un pa tv. Skatos to uz ielas uzliktā kinoekrānā, no kāda vecrīgas nama balkona, kas pavērsts ar skatu pret daugavu un pārdaugavu. Filmā pienāk brīdis, kad dīvaini spirālveida lumniniscējoši dūmuveida tornado virpuļi violetā krāsā dažādās vietās un lielumos sāk līst no zemes un ieplesties pretī debesīm. Skatos, bljin, tas pats notiek arī ārpus ekrāna, savā redzslokā redzu 4rus no šiem virpuļiem vecrīgā un vēl vairāk pārdaugavā (tālumā tie bija vien kā mazas strīpiņas, tuvumā apmēram formā kā kāši, ar konusa tievu galu uz leju). Tad horizonta kreisajā daļā, (tas ir dienvidos) parādījās liela tirkīzzaļa + violetibala polārblāzma. Filmā atskan: "Šis ir pirmais "vai!"...", sākas lietus, lietuspiles lielākas par cilvēku vietu vietām notriec kautko vai kādu, lietus neapstājas, līdz tiktiešām sāku ļoti domāt par Gundaru, kurš nesen aizbrauca Francijā kalnos dzīvot ar rastamānu kopienu, kuriem savas saules baterijas bija jau sen, bet tagad izrādās ir daudziem, pat man. Kad situācija kritiski sasniedz brīdi ūdenim sasniedzot robežu "virs ceļiem", tas pēkšņi pilnīgi aprimstās. Uzspīd saule, raugi "pirmais "Vai!" pagājois, bet drīz būs otrais...". Varbūt, ka arī filma turpina tiešraidi, bet man prāts uz to nenesās, jo ielas kinoekrāni ir lietus sabeigti, bet tv man nav. Tikko domādams par to, kāpēc gan, muļķis, neesmu aizbraucis pats uz kalniem dzīvot, tā arī to kautkā izstūmu no galvas, mazliet gan piedomājot, ka varbūt vajadzētu doties, kamēr nav pienācis otrais vai, khe khe, nepienāks! hujs viņam, eju ar komrādiem biedriem vai čomiem kā nu lai viņus sauc, tie, kuriem tomēr nepagriezīsi muguru, ja uz galda stāv izbērti 10 grami zālītes, jā, ejam tieši to arī darīt, uzsmēķējām kādu kāsīti un ēdām zaļus lieliskus ābolus no kokiem, kuru zari liecās pāri privātmāju sētām. debesis bija pilnīgi skaidras, es gan ne, tapēc eju gulēt. Nākamajā dienā izrādās otrais "vai!" izraisa vēl lielākus plūdus un apsveru iespēju tiktiešām evakuēt sevi kautkur, ņemu lielo 15 kg ietilpīgo ceļojumu somu un tad iedomājos, ka jāaiziet sākumā uz veikalu, provīzijas vaig, heh, visērtāk būs ņemt līdzi to pašu somu pirkumiem (tā kā maisiņi maksā extra n stuff) ar iepirkuma groziņu rokā krāmējot tanī (un arī somā) dažādus produktus kādā no ailēm manu - elektrība sāk nīkt, veikala apgaismojums spontāni maina savu apgaismojuma intensitāti. Nepaiet ilgi līdz atskan skaļš paziņojums pa pirmstam tik klusi skanošo radio: "...sakarā ar plūdu izraisītajiem bojājumiem amerikas dolārs tiek devalvēts un tiek atcelta jebkāda jebkura dolāra, kā arī to izteiksmes privātajos un valsts kontos...". Sākas haoss (sākumā neiedomājos, ka arī latvijā tas notiks gandrīz vai uzreiz pēc šī paziņojuma) arī es marodieriski izskrienu ārā no veikala ar visu groziņu, pizģec, te ir dahuja militārās policijas, gan latviešu spēki (speķi) gan amerikāņu kautkādi (nekad nezināju, ka viņi ir kautkur līdzās lai tā momentā varētu uzrasties). Skrienu bēgu nahuj ātrāk projām no centra, principā vietām tas vairāk izskatās pēc peldēšanas nekā iešanas. Nekādas apšaudes vai kas tamlīdzīgs vēl (hehe) pagaidām nenotiek. Domāju: "Kā gan jūtas pilsonis valstī, kurai pieteikusi karu USA?" pizģec, brrrrr.....
Tā nu paliku savā ceļojumā ar tukšu lielo mugursomu, tikai šāds tāds ēdiens un pudele stiprā alkahola. Kautkādā veidā satiku komrādu ivo un kopā atradām māju, kurā slēpās vēl nedaudz pāri desmitam jauniešu, i meitenes i zēni. Haoss agromnijs, vismaz centrā ir kirdik, cilvēki maraudierē, zog, lauž, ieaužās, dara pašnāvības publiski, dzer sazagto alkaholu līdz baltām pelītēm, cilvēki kautkā jūt (vai arī vakarskatītās filmas subliminal message) pasaules galu, viņiem ir pohuj, šī ir viņu pēdējā vai vismaz viena no pēdējām dienām uz šīs pasaules, kas jau vairs neatgriezeniski nav "šī pasaule" par kuru varētu rakstīt šīs vīzijas pierakstīšanas brīdī esošajā datumā. Arī mums, diezgan patālu no centra, bija jātur sēta, tā teikt jādežurē vai pat bija daži fiziski eksidenti arī ar , par laimi, skaitliski mazākiem marodieru grupējumiem. Vakars, nakts, nakts, nakts, rīts diena saule spīd viena, arī šai mājai bija saulesbaterijas, kautkādā veidā noskaidrojām (iespējams caur daļēji nomirušajiem masu medijiem, izrādās pasaulē rāda vairs tikai 4% no tikai pirms pāris dienām rutīnā strādājošajām televīzijas un radio raidstacijām, ja mēģina no linux, tad šis tas internetā vēl tomēr ir dzīvs) ka vienkārši zibensātrumā mirst ekonomika visās valstīs pēc kārtas kā domino kauliņi sastādīti laiskā rindā. Brokeri vienkārši līst pāri debesskrāpju jumtu un takelāžas bortiem plūdu izraisitajā hujzin, pasaules trešajā jūrā un slīkst vai arī slīcinās, ko dod dolāri, ja nav laivas, šī situācija atkal atsevišķš stāsts. Kautkāds gars man liek pārstāt rakstīt un atlikt beigas uz vēlāku laiku, bet viņš laikam vienkārši grib, lai tas netiek uzrkastīts aka tiek aizmirsts..... Tātad bija jūnija sākums,vasaras svaigums liegi kā piens sildīja ar patīkamu dienvidu vējiņu, varenie sēdēja un domāja, kad lai piš nobombī visu pasauli nahuj, itkā varētu trīspadsmitajā, tie sprieda, nu tipa tāds velnišķīgs skaitlis, pie tam jūnijs mēnesis esot sātana mēnesis, sestais kā nekā. Cits teica, ka saulgriežos, jo tā arī esot mistiskiem pagānu kultu tradīcijām all aroud the world apveltīta ar maģiskajām spējām. Tā nu varenie strīdējās, līdz trīspadsmitais sen jau bija garām, saulgrieži (jeb Līgo nakts un jāņudiena) nāca kā vējš, līdz tika teikts vārds:"Tagad, kad tad vēl!". Tas bija tieši trīs dienas pirms 23. jūnija, bet varbūt viņi tomēr bija izvēlējušies to darīt maģiskajos saulgriežos, un nebūs tev te nekāds septiņi eņģeļi bazūnēja bazūnes, trešais "vai!" (tas ir, ups, šodiena!?) būs pēdējais "vai". Jā daudzi uz ielas blēja par Jēzus otro atnākšanu tajā dienā jau, bet viņus blietēja nost no mercy, ej uz debesīm jau tagad ja patīk, bija sācies karš!
Uz krēslas pusi mājā (kurā uz to brīdi ap divdesmit cilvēku) iebruka kareivji, atklāja uguni, puse no mūsējiem šķīda, es aizkritu aiz dīvāna izlikdamies lodes ķerts, kaut nebiju. bet te tev vēlviens vai, existē tas gadījums, kad izpildīts tiek pasākums kontrolšāviens. Uz mani jau tēmē ar mauzeri tik melnā pat ar masku kareivis, kad logi mājai tiek nahuj izdauzīti no citas puses, un kareivji zaļās uniformās ar labiem automātiem sāk ložu apmaiņu ar melnajiem kareivjiem, principā pizģec, noslēpāmies pagrabā, kas principā bija arī domāts kā bunkers kara gadījumā (bet neviens bljadj taču neiedomājās, ka tas šeit un tagad notiks). Kautkas sprāgst, aiz mūsu siltā pagraba, mīļā bunkera durvīm notiek elle, tiešām, līgo naktī apsveicu, diez vai sagaidīsim jānu dienu, nu ko, tad kūpinam to tavu jāņu zāli ivo ko?! no problemo esta bien, taisam razmesu uz bazas, šķiet, ka vēl pēdējais ko sagribējās bija pamīlēties ar vienu no izdzīvojušajām jaunajām sievietēm, ar kuru, šķiet ta nemaz nebūtu pirmā reize, lieta darīta, ejam ar 2 beibēm uz dziļāku pagraba galu (redziet ir vairākas istabas). Tālākais ir ierasts skaistums labums dzīves svins ar zelta smaidu, atceros par savu stipro alkaholu, pīpīte, krūtis smaidi glāzīte tad vēlviens smaids tad atkal ausis deguns laime (apgaismojums arī diezgan romantisks - sveces) kaisle kailums pohuj sprāgst griezti smiltis dēļi naglas ķieģeļi acīs ausīs nāsīs mutē plaušās dgfdgfdhgghjkgh mirstu.