Neglīteratūra ir maza daļa no artūra (baltruņķa) - šī unikālā cilvēka. back in the days (2005-2008?) - artūram bij iesauka asis, kas sākumā bija asais, bet tā kā viņš pārsvarā tusēja ar krieviem (vecrīgas ielu muzikantiem un citiem narkomāniem) tad asais kļuva par asi. whatever, viņam bija ģeniāli izteicieni, lielāko daļu neatceros, bet šo to atmiņā neizdzēšamu.... lūk: "Kapēc es patīku meitenēm kuras man nepatīk, bet džekiem, kuri man patīk, nepatīku es.", vai: "Dzīvei ir jābūt jēgai.", es uzjautāju: "A, kāda tad ir tava dzīves jēga?", asis: "Aizbraukt uz lubančiku pēc gandžas!" un smējās savus pavisam trakos un neatkārtojamos creepy smieklus. Vēl iemūžinājām dziesmā to, ko markas saēdušies tornī džemojām, es spēlēju giču, ulvis basu, un artūrs pie mikrafona runāja savā saraustītajā valodā, kas ik mēnesi kļuva vairāk un vairāk anticilvēciska. Un viņš teica: "Kapēc man nav sarkans mersedess, rolex pulkstenis no KOKaaaaa ha ha haaa".
Ir grūti uzrakstīt par viņu tā, lai tev rastos kaut mazākā nojauta par to, kāds viņš patiesībā ir/bija, ja tu viņu neesi redzējis. Viņam pavisam noteikti bija šizofrēnija. Māte ik pa laikam nosūtija aso uz visādām dīvainām (tipa) dragu rehabilitācijas iestādēm, kas pārsvarā bija konkrēti obscure ekvivalents inkvizīcijas ieslodzījuma nometnēm, kuru mērķis ir experimentēt bioloģiski uz cilvēkiem. Piemērs (pēc artūra mutiski stāstītā): vienu no reizēm māte viņu aizsūtīja uz Pēterburgas iestādi, kurā tjipa ārstē no amfetamīna atkarības, ar metodēm, kas citur (teiksim EU) bija aizliegtas jau pusgadsimtu: asais stāstīja kā viņam lika pie galvas kautkādus sūdus, nezinu kā viņus nosaukt, bet tie sūdi bija pieslēgti pie aparāta, kas rada ļoti spēcīgu strāvu, un viņu noguldīja un pisa elektrošoku/zibeni galvā, bet artūrs točna ir traks, jo viņš procedūru aprakstīja kā: "Prikoļna, kogda davit eljektrichiski, paivljajutsa takiji dve krasniji točki, v kazdamu glazu po adnom.". Vēl visi nosūtītie amfetamiņšiki esot ieslēgti apmēram kā psihenē, bet tieši pie sētas tusējās ātruma barigas un atkarīgie pa logu esot vilkuši ar striķi, zeķi un glāzi augšā high qualitī balto pulveri. Artūrs šņauca un pisās ar kautkādu meiču. Viens džeks esot imitējis intravenozo injekciju, vai drīzāk improvizējis, atradis katedru, viņš mutē sajauca amfi ar ūdeni un tad pa ~50-70cm garo caurulīti pūtis iekšā, ar daudziem piegājieniem; varam tikai iztēloties kā. Asis man to stāstīja atgriezies Rīgā pēc pāris mēnešiem amfja un elektrošoka kombo "ārstēšanas". Un viņa runāšana kļuva ļoti saraustīta, defaultā, tā itkā viņš būtu totāli nosalis un ļoti drebētu. Pārsvarā pilnīgi neviens nezināja kur māte viņu nosūtijusi un pat tas bija vien baumu līmenī. Mēs neuzzinātu pat ja viņš būtu miris.
Asajam paties bija totāli (like autisms) apsēstība ar vienu lietu, tajā laikā ar visu dragu lietošanu (dabūšanu, naudas mutjīšanu, utt.), vienīgais ko viņš vēl mēdz darīt bija uzbrukt random nepazīstamiem cilvēkiem uz ielas vai arī...piemērs no dzīves: Artūrs bija iemācījies pavisam nedaudz spēlēt stabuli (vai blokfautu) un pāris reizes vecrīgā kopā spēlējām uz ielas, līdz... spēlējām pie 'Pelmeņi xxl', to kas atrodās right next to līvu laukums. Starp trijiem un četriem dienā (vasarā, kad pārbāzta iela ar tūristiem un arī netūristiem) igrājām (kautgan asais man pilnīgi visās dziesmās piepūta līdzi vienu un to pašu melodiju, kas pārsvarā nesakrita ar to, ko es spēlēju un dziedu), tad pēkšņi pie mums klāt pienāk Ruslans, tas Ruslans, kurš esot vienreiz apēdis 50 markas, pietam šivas (kurās 2005ajā bija 300 mikrogrami LSD, no jokes), kopš tā laika viņš staigāja apkārt ar austiņām (visdrīzāk ierijis kādu marku) un runāja pats ar sevi, kad Saksafonā bija koncerti, viņš mēdza atnākt un stāvēt ārā (pat neiejot iekšā) klausījās kautko uz austiņām un runāja pats ar sevi. Vienreiz es pajautāju, ko viņš klausās - Ruslans man iedeva austiņas, es paklausījos un what da fak, skanēja Ruslans, ierakstījis savu runāšanu un sapratu, viņš vienmēr staigājot apkārt runājis ar sevi, pavisam burtiski. Nu lūk, pie pelmeņiem sempojām piķi, Ruslans (ar austiņām(protams)) pienāk pie Artūra un sāk dirsties, sakot, ka asis esot viņu uzmetis, kautkad palīdzējis dabūt gandžu, tipa paņēmis piķi lai nopirktu 3 gramus, bet atnesis pusotru, ko Ruslans pēctam nosvēris. Tikpat labi tas varētu būt Ruslana kārtējais gļuks, es nezinu. Pēkšņi ruslans izvelk stroķi un sāk ar viņnu sist artūram, artūrs ar stabulīti rokās (točna pēc sprīdīša) atspārdījās no Ruslana ar kerzām. Visi cilvēki uz ielas šausmināti ieturēja vismaz 10-30hvz cik metru distanci no kaujas, un par to, ka neviens no viņiem neizsauca mentus, es ļoti brīnos. Par artūru vēl ir daudz, ko stāstīt, bet man rakstot iecepīja shrūmi un burti ekrānā kustās jau diezgan neizturami. Jā, bet par to asā apsēstību, vairākus gadus biju UK (Lielbritānijā, un citur), kad atbraucu atpakaļ šeit sūda Rīgā, pārtis reizes satiku Artūru, uzzināju tik vien, ka viņš tagad apmeklē Anonīmos Narkomānus un tipa nelieto, bet vienīgais, ko viņš bija spējīs pateikt bija AN slavēšana un vervēšana, lai tik vairāk cilvēki iestājas Anonīmajos. Reāli viena lieta dzīvē vien, tikai nomainījās uz pretējo. Tagad vairākus gadus neesmu saticis viņu. Ceru, ka asais ir dzīvs un viss viņam kārtībā. Artūr - tas viss tev!