Pastāstīšu jums kā man patika auzpagājušā gada farmaceitu saietam, lielākajai ballei pasaulē, kas veltīta mūsu nozarē strādājošos, precīzāk, tiem, kas no visas shēmas nopelna visvairāk (atklāti runājot, esmu vienīgais, kam ir tikai viena mutka (specializācijas nozares ietvaros esoša ekskluzīva spekulācija (darbību kopums, kuru mērķis ir no gaisa (ideālā variantā - vakuuma) radīt naudu (ideāls alķīmiķu questa modernizējums paturot galveno mērķi). Šī dikti smukā pasēdēšana (vienreiz (bet sen) redzēju cilvēku, kas visu pasākuma laiku bija spējīgs nostāvēt kājās (toties nekad vairs nav redzēts un neatgriezās mājās)) pašā ziemas saltumā, gada drūmākajā naktī izsenis bijusi kā veldzējoša vājprāta oāze visuresošo potenciālās "īstās" pasaules auksti dedzinošo tuksneša draudu starpā. "Realitāte ir reāla" tā reiz teica māte, man bērnībā bija draugs rodrigo, kad viņam zvanīju uz mājas telefonu, trubu parasti pacēla viņa mamma, kas vienmēr noguruša kaķa ņaudieniem līdzīgā balsī atbildēja, ka "rodrigo nav māaaajās", jautājums par viņa dislokāciju nemainīja savu atbildi: "nezinu". Tad reiz rodrigo nepārnāca mājās, vairs nekad, izrādās viņš bija narkomāns, ko slēpa. Man daudz kas tapa skaidrs - par dzīvi, par dievu, par visumu - vismaz skaidrāks nekā jebkad pēctam savā dzīvē. Pastāstīšu arī par farmaceitu saietu, varbūt rīt, man zaebala rakstīt, būdams medicīnisko zāļu recepšu skribelējuma hieroglifa rakstīšanas (pat lasīšanas) lietpratējs, es neesmu spējīgs izturēt stresu, ko rada katra burta izklabēšanas sausā skaņa un to atkārtošanās izraisītā epileptiskā mocīšanās aizpieres dobuma neglītajā daļā. Nomoka zapļots? risinājums jēlā jēra gaļā (tās tārpu satura īpatsvarā), isāk sakot jāēd tas, kas jāēd karā un vislabāk trulā lohu barā.