Ugunskrupis kruts vecis bija. Patika tam braukt ar mašīnu un vakaros iziet uz balkona kādu Prīmu uzvilt. Vēl neatbrauca, taču ciemiņu gaidas mēdz būt patīkamākas par sagaidīšanas brīdi. Kad pirmais tikšanās prieks aprimis, bieži vien atklājas, ka robots ir zlobots un skaņas atskan tukšā kannā! A runāt takš īsti nav par ko. Tad mēs arī uzvilkām gandžiņu, uzvalkus un devāmies pastaigā pa Pif paf ieliņām pavērot vietējos troļļus bāros.
Lete pelēka ar rozā puķītēm.
Artūrs vēl bij teicis, ka ja nezvanīš šodien, tad noteikti zvanīs rīt, ja nezvanīs rīt, tad zvanīs parīt, tad piezvanīs aizparīt, ja nezvanīs aizparīt, tad nezvanīs NEKAD!
Tomēr, atgriežoties pie krutā Ugunskrupja, tad šovakar šis vecis bija galīgi aizelsies, no rīta bij jāskrien slaukt govis, kā tad savādāk to naudiņu divu dēlu skološanai nopelnīsi! Aizelsies un sasvīdis viņš sēdēja pīpes maliņā un kasīja pauri.
Viņam bija gan prestižs darbs, gan septiņas stikla burciņas! Katrs otrais rujuumietis sapņoja dzīvot plastikāts bumbas donumā un slaukt pienainās govis. Hohho, katrai govij savu slaucēju! Tā skanēja vadošās populistu partijas lozungs, tikpat efektīvi kā dalīt katrai septiņdesmit gadus vecai, konfektes mīlošai pliekanai vecu kaulu masai. Kauli apaudzēti ar nelielu daudzumu vecišķas cīpslainas gaļas un pussarecējušām asintiņām vēnu austiņās, kopā saucas Skrimšļu pamatskolas ģeogrāfijas skolotājai.
Tad nu atgriežoties pie padzīvojušām ģeogrāfēm, kas urbās atlantos, taču reālajā dzīvē nebija izbraukušas tālāk kā 40 km no sava miesta pakaļ ādas somiņai. Nu kam tad viņām prezervatīvi?