: Wadim
Diez, Latvijā kāds zina par šo dokumentālo filmu? Vārdsakot, tas ir stāsts par kādu LV nepilsoņu ģimeni ar diviem puikām. Tēvs ir padomju ments, māte strādā militārā rūpnīcā. LV atgūst neatkarību, padomju ments vairs nedrīkst strādāt iekšējos orgānos, jo ir krievs, mātei, visticamāk, militārā rūpnīca visp. palido ar visu dziesmugrāmatu kā tāda, sabiedrībā atskan vārdiņš "okupanti", un ģimene izdomā hops! pārcelties uz Vāciju. Apmetas Hamburgā, tur piesakās politiskajam patvērumam, pēc padzīvošanas detention centrā dabū kaut kādu dzīvoklīti, bērnus sūta vācu skolā, visiem stāsta, ka ir pārcēlušies, bet slēpj, ka ir patvēruma meklētāji, jo tad vācu bērni nespēlēšoties ar viņējiem. Integrējas ļ. labi, iemācās valodu, tikai darbu dabūt abiem pieaugušajiem, protams, ir problēmas. Bēgļa statusu šamiem nepiešķir, bet uz LV atpakaļ nefutbolē, ibo LV Doičlandei atbild, ka šie ļautiņi nav arī LV pilsoņi. Deviņdesmito vidū LV noslēdz nolīgumu ar DE par to, ka patvēruma meklētājus no LV droši drīkst spert atpakaļ uz LV. Patvēruma meklētāja statuss ģimenei pazūd. Dažus gadus viņi neirotiski dzīvo, regulāri piesakoties uz īstermiņa uzturēšanās atļaujām un nekad nezinot, vai un uz cik ilgu laiku (nedēļu vai pusgadu) tās piešķirs, ģimenē sākas strīdi un neirozes. Vienā 2005.g. naktī veiksme pazūd, pie ģimenes ierodas imigrācijas dienests un liek pakot mantiņas ceļam uz Latvāniju. Tēvs mēģina močīt mentus un viņu laikam sašņorē, neirotiskā māte izmanto sajukumu, lai pagraizītu vēnas, un nonāk slimnīcā, jaunākajam brālim jāpaliek pie vecākiem, tad nu uz LV aizsūta vienu pašu Vadimu, kuram ir 18 gadu. Čali izmet Rīgas lidostā, uz jautājumu, kurp iet, pasaka, lai pamēģinot DE vēstniecību. Pusis nav bijis LV kopš sešu gadu vecuma, sūdīgi runā krieviski un, patsparsevi saprotams, vispār necik latviski, kabatā viņam ir desmit eiro, un LH ir pazaudējusi viņa bagāžu. DE vēstniecība nepalīdz, jo Vadims nav vācietis, un kāds viņam iedod Maskavsielas divsimto numuru patversmes adresi, kurp čuvaks arī dodas. Sēru krāsās viņš kaut kā nodzīvo LV dažus mēnešus, līdz nelegāli iecieļo atpakaļ DE un satiekas ar ģimeni, lai pēc kādiem mēnešiem atkal tiktu izmests uz LV. Integrēties LV viņš īsti normāli nevar ne tikai valodu dēļ - Vācija viņu ir izraidījusi trīs mēnešus pirms ģimnāzijas pabeigšanas -> oops, bad luck, ne tikai nespīd stāšanās augstskolā, bet pat neskaitās pabeigta vidējā izglītība. Čuvaks pastrādā melno darbu, līdz atkal dodas uz DE, no kuras atkal viņu izmet. Tā tas turpinās, līdz, vienu reizi atkal ieceļojis DE, viņš vnk nostājas uz esbāņa sliedēm un... viss.
Pāris nedēļas pēc suicīda, kad visi ir sākuši bik atčuhnīties, ģimenes jurists šo pastāsta pāris producentiem, kas ikurāt apspēlē migrācijas problēmiņas, un viņi nolemj taisīt augšā filmu, kas 2011. g. iet gaisā.
Filmā ir izmantoti ģimenes foto un videomateriāli, dok. lentas no padumjās Latvijas un 80-to atbrīvošanas mītiņiem pie Mildas, film. grupa ir braukusi runāties arī ar soc. darbiniecēm no bomžu patversmes, kuras labi atceras apjukušo Vadimu.
Man pašai subjektīvi nav īpašu simpātiju ne pret vienu no šī stāsta varoņiem, lai pat neteiktu vairāk par abu puišu vecākiem, jo dafiga daudz ciešanu viņi paši sev un bērniem būtvarējši aiztaupīt (kaut vai iemācoties tak to nelaimīgo "suņu valodu" un pārkvalificējoties - man kā bišķi informētākam skatītājam par tā mūvja mērķauditoriju radās iespaids, ka tai viņu emigrācijā patiesībā runa vairāk bija par principiem, bet principi ir baigi dārgā štelle). Tāpat ir likumsakarīgi, ka DE viņus meta ārā, jo tādi bija likumi, un nav, ko īdēt, kaut arī filma uzskatāmi parāda, cik sistēma ir trula un nespējīga iedziļināties Gadījumā un tajā, vai cilvēkam, kuru aizmet nekurienē, tā nekuriene patiešām nozīmē atgriešanos savā valstī un kaut kādas iespējas ieligzdoties tur.
Jārēķinās arī, ka tie tomēr ir LV nepilsoņi, no kuru vantage point tiek runāts, un viņi vācu intervētājiem stāsta daudz bullšita, tāpēc būtu reāli interesanti palasīt kaut kādas LV atbildes reakcijas. Diez, patiešām, kāds LV zina, ka ir tapusi šāda filma?
Diez, Latvijā kāds zina par šo dokumentālo filmu? Vārdsakot, tas ir stāsts par kādu LV nepilsoņu ģimeni ar diviem puikām. Tēvs ir padomju ments, māte strādā militārā rūpnīcā. LV atgūst neatkarību, padomju ments vairs nedrīkst strādāt iekšējos orgānos, jo ir krievs, mātei, visticamāk, militārā rūpnīca visp. palido ar visu dziesmugrāmatu kā tāda, sabiedrībā atskan vārdiņš "okupanti", un ģimene izdomā hops! pārcelties uz Vāciju. Apmetas Hamburgā, tur piesakās politiskajam patvērumam, pēc padzīvošanas detention centrā dabū kaut kādu dzīvoklīti, bērnus sūta vācu skolā, visiem stāsta, ka ir pārcēlušies, bet slēpj, ka ir patvēruma meklētāji, jo tad vācu bērni nespēlēšoties ar viņējiem. Integrējas ļ. labi, iemācās valodu, tikai darbu dabūt abiem pieaugušajiem, protams, ir problēmas. Bēgļa statusu šamiem nepiešķir, bet uz LV atpakaļ nefutbolē, ibo LV Doičlandei atbild, ka šie ļautiņi nav arī LV pilsoņi. Deviņdesmito vidū LV noslēdz nolīgumu ar DE par to, ka patvēruma meklētājus no LV droši drīkst spert atpakaļ uz LV. Patvēruma meklētāja statuss ģimenei pazūd. Dažus gadus viņi neirotiski dzīvo, regulāri piesakoties uz īstermiņa uzturēšanās atļaujām un nekad nezinot, vai un uz cik ilgu laiku (nedēļu vai pusgadu) tās piešķirs, ģimenē sākas strīdi un neirozes. Vienā 2005.g. naktī veiksme pazūd, pie ģimenes ierodas imigrācijas dienests un liek pakot mantiņas ceļam uz Latvāniju. Tēvs mēģina močīt mentus un viņu laikam sašņorē, neirotiskā māte izmanto sajukumu, lai pagraizītu vēnas, un nonāk slimnīcā, jaunākajam brālim jāpaliek pie vecākiem, tad nu uz LV aizsūta vienu pašu Vadimu, kuram ir 18 gadu. Čali izmet Rīgas lidostā, uz jautājumu, kurp iet, pasaka, lai pamēģinot DE vēstniecību. Pusis nav bijis LV kopš sešu gadu vecuma, sūdīgi runā krieviski un, patsparsevi saprotams, vispār necik latviski, kabatā viņam ir desmit eiro, un LH ir pazaudējusi viņa bagāžu. DE vēstniecība nepalīdz, jo Vadims nav vācietis, un kāds viņam iedod Maskavsielas divsimto numuru patversmes adresi, kurp čuvaks arī dodas. Sēru krāsās viņš kaut kā nodzīvo LV dažus mēnešus, līdz nelegāli iecieļo atpakaļ DE un satiekas ar ģimeni, lai pēc kādiem mēnešiem atkal tiktu izmests uz LV. Integrēties LV viņš īsti normāli nevar ne tikai valodu dēļ - Vācija viņu ir izraidījusi trīs mēnešus pirms ģimnāzijas pabeigšanas -> oops, bad luck, ne tikai nespīd stāšanās augstskolā, bet pat neskaitās pabeigta vidējā izglītība. Čuvaks pastrādā melno darbu, līdz atkal dodas uz DE, no kuras atkal viņu izmet. Tā tas turpinās, līdz, vienu reizi atkal ieceļojis DE, viņš vnk nostājas uz esbāņa sliedēm un... viss.
Pāris nedēļas pēc suicīda, kad visi ir sākuši bik atčuhnīties, ģimenes jurists šo pastāsta pāris producentiem, kas ikurāt apspēlē migrācijas problēmiņas, un viņi nolemj taisīt augšā filmu, kas 2011. g. iet gaisā.
Filmā ir izmantoti ģimenes foto un videomateriāli, dok. lentas no padumjās Latvijas un 80-to atbrīvošanas mītiņiem pie Mildas, film. grupa ir braukusi runāties arī ar soc. darbiniecēm no bomžu patversmes, kuras labi atceras apjukušo Vadimu.
Man pašai subjektīvi nav īpašu simpātiju ne pret vienu no šī stāsta varoņiem, lai pat neteiktu vairāk par abu puišu vecākiem, jo dafiga daudz ciešanu viņi paši sev un bērniem būtvarējši aiztaupīt (kaut vai iemācoties tak to nelaimīgo "suņu valodu" un pārkvalificējoties - man kā bišķi informētākam skatītājam par tā mūvja mērķauditoriju radās iespaids, ka tai viņu emigrācijā patiesībā runa vairāk bija par principiem, bet principi ir baigi dārgā štelle). Tāpat ir likumsakarīgi, ka DE viņus meta ārā, jo tādi bija likumi, un nav, ko īdēt, kaut arī filma uzskatāmi parāda, cik sistēma ir trula un nespējīga iedziļināties Gadījumā un tajā, vai cilvēkam, kuru aizmet nekurienē, tā nekuriene patiešām nozīmē atgriešanos savā valstī un kaut kādas iespējas ieligzdoties tur.
Jārēķinās arī, ka tie tomēr ir LV nepilsoņi, no kuru vantage point tiek runāts, un viņi vācu intervētājiem stāsta daudz bullšita, tāpēc būtu reāli interesanti palasīt kaut kādas LV atbildes reakcijas. Diez, patiešām, kāds LV zina, ka ir tapusi šāda filma?