: Verbālā diareja jeb taupām naudu uz psihoterapijas rēķina
Tomēr smagi reizēm ar to apgriezto diennakts režīmu - ņem telefonu, lai piezvanītu kādam, kuram jau sen vajadzēja piezvanīt, un pēkšņi pārņem Nelāga Aizdoma. Un jā, paskaties pulkstenī un saproti, ka ir jau bez desmit minūtēm pusnakts un normāli cilvēki šajā laikā guļ. Un rīt es varbūt atkal aizmirsīšu un atcerēšos tikai bez desmit minūtēm pusnaktī.
Šovakar lielā miegainība uznākusi, kārtējo reizi pēdējo dienu laikā. Esmu pamatīgi izgulējusies, tas, liekas, nelīdz. Nelīdz arī melnā tēja un Burn. "Atdzīvojos" tikai uz kādu stundu, kad LNT rādīja savu atmaskojošo gabalu par Estonia bojāeju, tobrīd pieplaku ekrānam un aizmirsu pat to, ka ir jāmiegojas. Tagad beidzot izdevās puslīdz nākt pie samaņas, kas nozīmē, ka nedaudz jāpastrādā (and I have promises to keep and miles to go before I sleep).
Bet kaut kas tomēr ar to miegainību ir jādara. Iespējams, ka pēdējo mēnešu stresa un mazkustīguma rezultātā ķermenis sāk brukt kopā, kas viņam arī būtu visnotaļ piedodams. Jau pirms pāris dienām apņēmos, ka ar nākamo (nu jau ar šo!) nedēļu atsākšu piekopt šādas tādas sportiskas aktivitātes. Biju pārliecināta, ka ar otrdienu, taču ieskatījos sarakstā un sapratu, ka patiesībā jau ar šodienu, smadzenes bija saputrojušas laikus. Nezinu, kas man sanāks un vai varēšu ko sarunāt, bet gan jau. Vēl tikai jāatgūst ritenis, lai varu izbraukāt.
Ko vēl? Ak jā, mazais zvērs ir kaut kur pazudis, nu no maniem "ārštata kaķiem" ir palikusi tikai kaķene. Pirmajā dienā, kad to sapratu, kā jau kārtīgai optimistu nīdējai pienākas, pārmeklēju kāpņu telpu un nopētīju pagalmu, lai pārbaudītu, vai kaut kur nemētājas maziņš līķītis, bet nē, šķiet, ka kāds viņu ir paņēmis. Labi, ka tā.
Veiksmīgu jums nedēļu, ciboņi.
Tomēr smagi reizēm ar to apgriezto diennakts režīmu - ņem telefonu, lai piezvanītu kādam, kuram jau sen vajadzēja piezvanīt, un pēkšņi pārņem Nelāga Aizdoma. Un jā, paskaties pulkstenī un saproti, ka ir jau bez desmit minūtēm pusnakts un normāli cilvēki šajā laikā guļ. Un rīt es varbūt atkal aizmirsīšu un atcerēšos tikai bez desmit minūtēm pusnaktī.
Šovakar lielā miegainība uznākusi, kārtējo reizi pēdējo dienu laikā. Esmu pamatīgi izgulējusies, tas, liekas, nelīdz. Nelīdz arī melnā tēja un Burn. "Atdzīvojos" tikai uz kādu stundu, kad LNT rādīja savu atmaskojošo gabalu par Estonia bojāeju, tobrīd pieplaku ekrānam un aizmirsu pat to, ka ir jāmiegojas. Tagad beidzot izdevās puslīdz nākt pie samaņas, kas nozīmē, ka nedaudz jāpastrādā (and I have promises to keep and miles to go before I sleep).
Bet kaut kas tomēr ar to miegainību ir jādara. Iespējams, ka pēdējo mēnešu stresa un mazkustīguma rezultātā ķermenis sāk brukt kopā, kas viņam arī būtu visnotaļ piedodams. Jau pirms pāris dienām apņēmos, ka ar nākamo (nu jau ar šo!) nedēļu atsākšu piekopt šādas tādas sportiskas aktivitātes. Biju pārliecināta, ka ar otrdienu, taču ieskatījos sarakstā un sapratu, ka patiesībā jau ar šodienu, smadzenes bija saputrojušas laikus. Nezinu, kas man sanāks un vai varēšu ko sarunāt, bet gan jau. Vēl tikai jāatgūst ritenis, lai varu izbraukāt.
Ko vēl? Ak jā, mazais zvērs ir kaut kur pazudis, nu no maniem "ārštata kaķiem" ir palikusi tikai kaķene. Pirmajā dienā, kad to sapratu, kā jau kārtīgai optimistu nīdējai pienākas, pārmeklēju kāpņu telpu un nopētīju pagalmu, lai pārbaudītu, vai kaut kur nemētājas maziņš līķītis, bet nē, šķiet, ka kāds viņu ir paņēmis. Labi, ka tā.
Veiksmīgu jums nedēļu, ciboņi.
![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small}