Opā
Vakardienas noslēgumā redzējām visnotaļ stindzinošu skatu.
Uz tā tiltiņa, kas pāri kanālam, tajā vietā, kur valdemāra iela, nacionālais teātris un tādā garā, tur ir staro rīgas objekts - spīdīgas tādas ziftiņas, varbūt esat redzējuši, kas atspīd ūdenī. Ļoti patīk maziem bērniem, jo izskatās, ka atspulgi tiešām peld pa ūdeni, ņemās gar kanāla krastiem utt.
Vārdu sakot, stāvam, skatāmies, visapkārt klusums, un tad pa ielu mūsu virzienā nāk kāds tēvs ar mazu bērnu, satuntuļotu kažokos, šallēs un cepurītē ar lentu. Un pēkšņi tas tēvs to dēlu strauji un ar skaļu kliecienu: "OPPĀ!!!" atrauj no zemes, atvēzē platā rādiusā un lielā ātrumā laiž pāri margām. Uz sekundi esam sastinguši, gaidām "plunkš", bet plunkš nenotiek, jo bērns stāv uz platās akmens margas.
Visi klātesošie smej, bet mēs Visskaļāk.
Šāda, lūk, ainiņa.
Uz tā tiltiņa, kas pāri kanālam, tajā vietā, kur valdemāra iela, nacionālais teātris un tādā garā, tur ir staro rīgas objekts - spīdīgas tādas ziftiņas, varbūt esat redzējuši, kas atspīd ūdenī. Ļoti patīk maziem bērniem, jo izskatās, ka atspulgi tiešām peld pa ūdeni, ņemās gar kanāla krastiem utt.
Vārdu sakot, stāvam, skatāmies, visapkārt klusums, un tad pa ielu mūsu virzienā nāk kāds tēvs ar mazu bērnu, satuntuļotu kažokos, šallēs un cepurītē ar lentu. Un pēkšņi tas tēvs to dēlu strauji un ar skaļu kliecienu: "OPPĀ!!!" atrauj no zemes, atvēzē platā rādiusā un lielā ātrumā laiž pāri margām. Uz sekundi esam sastinguši, gaidām "plunkš", bet plunkš nenotiek, jo bērns stāv uz platās akmens margas.
Visi klātesošie smej, bet mēs Visskaļāk.
Šāda, lūk, ainiņa.