M13 0GW

Otrās dienas rītā viss izskatījās pavisam citādi. Klerks, kuru mēs zināmu iemeslu dēļ nodēvējām par Zobiņu, bija nodevis maiņas stafeti kādam samērā pieklājīgam džentelmenim, kurš, divrindu žaketē tērpts, nedaudz atgādināja Hičkoku. Arī nakts riesta dziesmas bija apklusušas, un restorānā man pirmo reizi mūžā (!) radās vēlme nopublicēt bloga ierakstu ar virsrakstu "ko es šodien ēdu", jo Hotel International izpratnē "genuine english breakfast" sastāv no vienas ceptas olas, vienas kupātu desiņas, divām bekona šķēlēm, pus tomāta, nedaudz baked beans, nedaudz ceptu sēņu (wtf?) un tējas ar pienu (and please, help yourself to toast and butter, sir.) Visa varavīkšņotība bija kaut kur pagaisusi, pie brokastīm satiktie cilvēki izskatījās ļoti pieklājīgi un pat ģimeniski (izņemot varbūt vienu amerikāņu neta puisīti, neta meitenīti ar piecām Boba Dilana frizūrām vienlaicīgi) un mēs vienojāmies, ka jūtamies kā pamodušies no dīvaina sapņa.

No katras sienas mūs uzlūko vairāki simti melnbaltu holivudas acu (visādi tur Klārki Geibli, Marloni Brando, Betijas Deivisas, Merilinas M., Barbaras Streizandes un visi pārējie). Bet virs Ivetas gultas karājas Diego Riveras reprodukcija, un televizorā 24h rādās absolūti statiska bilde - kazino rulete ar uzrakstu LACE YOUR CHIP, kuru es nekad neslēdzu ārā.

Bet šorīt viss bija atpakaļ vecajās sliedēs - pie blakus galdiņa divi leopardaini transseksuāļi, kas atgādināja matemātikas skolotājas, bojāja mums apetīti, un pie ieejas mēs sastapām kādu ļoti, ļoti glūnīgu tipu, kurš pēc ilgākas mūsu sarunas noklausīšanās teica: "Forši beidzot dzirdēt latviešu valodu..." Tā klusi un ļoti nepārliecināti.

Mēs izgājām ārā, vieglajā lietū, kas konstanti karājās gaisā un devāmies, kur acis rāda, un acis rādīja šīs fantastiskās pilsētas nepārspējami spēcīgās ainavas, kurās sarkani ķieģelīši ņirb gar acīm kā aura pirms migrēnas.