Varēja būt arī tā - 17. Augusts 2007

Savajadzējās brokastīs musli. Zināju, pieliekamajā jābūt, no pavasara ceļojuma pa kalniem paliekas atvedu. Palūkoju tagad – kodes apēdušas! Ne visu, tikai riekstus un rozīnes, atstājušas auzas. Šitās hidratētās „ātri aplejamās” auzas kodēm nesmeķē. Bet pieliekamais tagad ņudz no visādu izmēru spārnaiņiem. Tur tagad kā vecās mātes kumodē. Ka tik nenoēd arī makaronus, rīsus, putraimus un pārējo bakaleju..!

Mūzika: Boards of Canada

Māmiņa lūdza izdarīt pakalpojumu, no kura es drīkstot atteikties – lai es novedot Ligitu uz kapiem. Tā būšot vērtīga dāvana viņai vārdadienā, kādus pāris gadus viņai nav bijis iespējas tur nokļūt. Tēvam (par milzīgu atvieglojumu) tai laikā citi šoferēšanas pienākumi citā Latvijas galā. Māmiņa joprojām jūt savādas jūtas pret Ligitu – pateicību parādā mūža garumā, ka pirms 20 gadiem iekārtoja esošajā darbavietā; līdzcietību par viņas svaru, kas ir cēlonis un sekas veselības problēmām, par personīgo dzīvi. Raksturs un saskarsme Ligitai ir citiem tikpat nepanesams, cik viņas svars kājām. Tie kompleksi ir no pamatotiem kompleksiem, kas ir radījuši komplikācijas. Bet kas man, vai man grūti izvizināties, noziedot vienu dienu svētai lietai? Ka tikai pusass izturētu. Pie tam, kapos man nebūšot nekas jādara, priekš tam līdzi būšot Margonis.

( To izdzirdot, gandrīz paģību. )

Mūzika: Zero 7