__________________

Jauns vīrietis uzvalkā ar sarkanu šļipsi un rudu bārdu iet pa ielu,
pretīm nāk svešinieks, nejaušo garāmgājēju pārsteidz jaunā vīrieša (turpmāk tekstā Mirušais Zonts)
satrauktā seja un tiešais acu skatiens, kas urbjas cauri svešinieka sejai un iziet cauri pakausim
kā saules stari caur mākoņiem,
"ko jums vajaga?!",
Mirušais Znots lūdzošā balsī, "Lūdzu..",
svešinieks, "!",
Znots, "uzkāpiet man uz plaukstas..",
svešinieks klusējot paiet Znotam garām,
Znots neatkāpjas un seko nabaga zellim un žēlīgi lūdz līdz,
"Vsjo! Dod man savu plaukstu un pēc tam..",
Mirušā Znota sejā uzplaukst smaids,
viņš no kabatas izņem rūtainu lakatiņu, noliek to uz trotuāra un uzliek uz tā savu celi,
blakus noliek plaukstu,
"Lūdzu ser!",
svešinieks, lēnām uzliek savu netīro zoli Znotam uz plaukstas un vēro Mirušo,
Znots nekustās, neelpo un satraukti trīc skatoties nekurienē,
tad pēkšņi sāk elsot un tver pēc gaisa, bet nekustinot neko citu kā tik
viņa krūtis, pār sarkano seju sāk tecēt sviedru pilles, kuras lēnām slīd lejā un iesūcās rudajā bārdā, tās ir tikai 8 sekundes,
plaukstākāpējs ir manāmi šokēts, attopās un lēnām, uzmanīgi noņem kāju no plaukstas,
"Err..viss kārtībā?", nav atbildes,
plaukstkāpis āši atkāpjas un steberē prom, ik pēc brīža atskatoties,
kad jau bezvārda plaukstkāpis ir prom,
Znots pieceļas kājās,
saloka savu kabatas lakatiņu, ieliek kabatā,
sakārto krādziņ' un itkā nekas nav noticies
slāj prom..