__________________

Viena no šīm dienām, kad pasaule liekas kā ielaminēta, iespējas ierobežotas līdz līmenim, kurā pieskaroties objektam, cilvēkam vai idejai, roka noslīd nost kā jumts mājai, kad iespējas tiek piedāvātas komplektā ar laminātu, ko kāds, ar sevi apsēsts, cilvēks-melnais caurums dedzīgi mēģina aplikt tev riņķī, kvadrātā un kubā, tad ielikt skapī pie pārējiem un aizvērt durvis.



Cilvēki dzīvo iekšs citu cilvēku sapņiem un aizmirst savējos, ar laiku, atceroties, par ko viņi reiz sapņojuši, bēdīgi pasmaida un iet tālāk pa savām darba gaitām, sapņi, tie atgriežās siltos vakaros saulēktā, mākoņos vai uz kādu graustu fona, tad mūs pārņem melanholiska sajūta, uzliekam roku uz vaiga un saplūstam kopā ar ainavu, kas būtu, ja būtu noticis savādāk, varbūt paralēlajā dimensijā tas notika kā tu to biji iedomājies? Bet ne tagad un ne šeit! Argh!



Manī rodas nelabuma sajūta no šiem cilvēkiem, kas grib uztaisīt lobotomiju ikkatrā personā ap viņiem. Breigela gleznas „Aklie” vizualizācija, tikai baznīcas fona vietā ir sabiedrības vairums, kas sēž Bābeles tornī un noskatās uz jaunajiem biedriem, kuri sekodami viens aiz otra iekrīt caurumā, kas atrodas viņiem priekšā un tad, attopās otrā pusē, esiet sveicināti!
Bet, tas tomēr ir tikai caurums zemē, kas atrodas kaut kur, kādā citā caurumā, bet es izvēlos nebūt caurumā iekš cauruma, bet gan vienkārši caurumā, netīrā grāvī no kura lūkoties zvaigznēs.
Uzber sev konfeti un izlec ārā pa logu, visas balles beidzās vienādi .. a varbūt nē? Tas vēl ir jānoskaidro, tikmēr, iesaku, izvairīties no ielaminēšanas un noleibelošanas, tiksimies mēness tumšajā pusē.


http://youtube.com/watch?v=w-D2ELe38pA