| par halovīniem mūsmājās |
Nov. 1st, 2009|01:53 pm |
teiksim tā - dzīvot pirmajā stāvā nav nekāds ievārījums. [marmelāde vai džems]
es pat nezinu, cik reizes [nemāku tik tālu skaitīt] te atnāca tie 'saldumus vai izjokosim' brīnumi. [īpaši ņemot vērā, ka man mājās nav saldumu...] piemēram - tikko atkal ieradās ar tekstu - 'trīs dienas!' [trīs dienas arī sanāk, jo 30.10. viņi arī nāca..]
bet viena reize man ir atmiņā vislabāk:
[zvans pie durvīm. tētis dodas attaisīt]
- kto tam?
[a tam 3 saģērbtas meitenes]
- 'saldumus vai izjokosim!'
[tētis atver durvis.]
- nu, izjokojiet..
[neveikla pauze, meitenes dīvaini saskatās]
- paldies!
[tētis sāk taisīt ciet durvis. koridorā ieskrien puspliks edgars]
- eto ko mne?
- k tebje, k tebje.
[edgars atver durvis ar zināmu anticipation izteiksmi.]
- nu, čau. oi!
[edgars fiksi aizsit ciet durvis. mēs ar tēti vārtāmies smieklos pa zemi. vismaz edgaru viņas izjokoja..] |
|