| vainas sajūta un 6 pelēka parpīra lapas |
Oct. 24th, 2009|02:57 am |
pilnīgi negribas vairs priecāties - vienmēr ir vissliktāk pēc tam, kad ir bijis ļoti labi.
acīmredzot - organisms stabilizē prieka hormonu skaitu. [bet varbūt to dara smadzenes]
bet, kāmēr vispār kāds to dara, viss laikam ir kārtībā! at least i would like to think so..
turklāt es zinu sīkret-līdzekli. [un es nemaz neatklāju, ka ir jānoskatās kāda briesmīga filma, kur cilvēkiem ir ļoti slikti, daudzreiz sliktāk nekā tev/man.. [jo tas, kas ir iekavās, nemaz netiek pateikts skaļi, bet gan tikai piebilsts pie sevis].. ]
p.s. un daži vēljoprojām staigā T-kreklos pa ielu. šodien pati redzēju. [t.i. vakar, bet who cares..]
p.s.2. un nē - es neesmu pārvērtusies par pirkstu, kas ar zīmētu roku cauršauj sev galvu, nešļakstoties ar zīmētām asinīm.. |
|