| that's the thing [just spit it out] |
Sep. 7th, 2009|12:32 pm |
Viņš nomira jau trīs reizes.
Vienreiz pa īstam un divas manos sapņos.
Es neteiktu, ka miršanā bija kkas citādāks. Tā bija tāda pati. Tikai sajūta bija atšķirīga. Jo katru reizi šķiet, ka visi kļūdījušies, ka viņš vēl ir dzīvs, un kkur ir doma, ka viņš arī nenomirs, ka viņam vnk ir slikti, ka tūlīt viss beigsies, ka varbūt viņš kko ieēdīs un viņam būs spēks uzrāpties atpakaļ, aizmigt un atgūties līdz rītam. Bet viss pārējais ir tāds pats. Tā panika, kad tu apzinies, ka dzīvība tūlīt aizies, bet tomēr tici, ka nē. Un tici arī, ka tu vari kko izdarīt lietas labā. Un katru reizi [sapnī] es daru kko citu, bet nekas nelīdz..
Panika un bezspēks.
Viena kājiņa, kas turas pie līstītes. Otra mēģina satvert gaisu. Uz augšu vērsts vēders. Atpakaļ atmesta galva. Acis, skatās kkur un nekur reizē. Un spārni. Izplestie spārni - tie ir visbriesmīgākie.
Maziņie spēki izsīkst.
Tad kritiens. Gulēšana un muguras trīcēšana. Palīdzu apgriesties, sabirdinu barību, mēģinu viņu padzirdināt.
Nekas.
Paņemu viņu rokās. Ir kkādas bailes, kuras neizprotu. Laikam negribu, lai viņš nomirst, kamēr es viņu turu rokās. Varbūt vispār beigti putni kā tādi ir biedējoši, kā izbāzeņi. Nekad nav man patikuši.
Un viņš nomirst.
Spārni vairs nav izplesti, bet sakrustoti aiz muguras.
Acis ir ciet.
Knābis ir nedaudz pavērts. Un par to ir izbāzta mēle.
Un viņš guļ uz galvas, ar asti gaisā.
Un kājiņas ir visbriesmīgākās. Tās ir nostieptas visā savā garumā un nedzīvas.
Zārciņš. Bedrīte. Zeme. Sūnas. Brūklenes. Bērzs.
Viss.
Neviens nedrīkst raudāt. |
|