| Hikers' Diary. Day Two. |
Aug. 6th, 2009|11:38 pm |
Invalīdu biedrība „Odziņas” (lai gan Madara sākumā neapdomīgi ieminējās par „Dārzeņiem”) piecēlās aptuveni deviņos, un Avenīte ar Zemenīti taisīja parodiju par rīta rosmi, lai varētu aizčāpot vismaz līdz autobusa pieturai. Lēnā garā sakravājāmies un jau pēc divām stundām līdām iekšā autobusā ar kaudzi mantām un aizkostiem āboliem rokās. Tikām līdz Tauriņiem, kur arī izkāpām un savīstījāmies, lai ietu uz Engures ezera dabas parku un redzētu arī kaut kādus objektus.
Līdz pašam parkam gājām pa redeli jeb trepi, jo kā izrādījās, tad Annas un Madaras vectētiņiem par šo ceļa veidojumu ir nedaudz atšķirīgs priekšstats. Pie ezera ieturējām ģeniālas brokastis ar vienreizējiem sakusušiem un plakaniem biezpiena sieriņiem un visādiem citādiem brīnumiem, kas pagadījās pa rokai. Nobāzām somas aiz tuvējiem kokiem mežiņā un devāmies apskatīt govis un zirgus. Ganības izrādījās divus kilometrus garas (varbūt arī garākas, bet mēs tālāk gan negājām) un tos dzīvniekus ieraudzījām tikai pie putnu novērošanas torņa, turklāt tās govis izskatījās mākslīgas un viņām kustējās tikai astes un galvas. Dodoties uz torni Anna varonīgi lika Madarai iet pa priekšu, kura savukārt skaļi prātoja uz kuru pusi sanāk tuvāk bēgt, ja tie zirgi sadomās mesties mūsu virzienā. Uz torņa bija uzraksts, kuru brīvi notransformējām uz „Nenākt. Naidīgi zirgi.” Zirgi gan beigās izrādījās diezgan vienaldzīgi un vienīgie objekti, kas pie tā ezera pārvietojās, bija zivju gārņi (kuru nosaukumu mēs zinām pateicoties tikai un vienīgi plakātam novērošanas torņa iekšpusē).
Pa dabas parka celiņiem uzdūrāmies arī sīkai čūskai un ārkārtīgi daudz mini-helikopteriem jeb spārēm un baltiem trušiem, kas brīvā dabā izskatījās diezgan jocīgi.
Dodoties atpakaļ nospriedām, ka mums vēl ir pietiekami daudz laika, lai dotos uz nākamo pieturu. Šobrīd mēs vēl neapjautām, ka „nākamā pietura” kļūs par sava veida ‘inner joke’, jo tā atradās kādus piecus kilometrus tālāk. Tomēr, pirmo reizi nonākušas uz asfalta un vēl nenojautušas par ceļu mums priekšā, soļojām diezgan braši. Annai tika dota misija pastopēt mašīnas, kuras gandrīz visas metās mums garām ar 100km/h. Tomēr pāris minūtes pirms autobusa pienākšanas nu jau mūsu mīļākajā pieturā – Lepstē – Annai izdevās nostopēt jaukus, ieinteresētus vāciešus no Bavārijas, kuri mācījās lasīt latviski un kuri apceļoja Baltijas valstis. Viņiem arī bija mūsu iespējamā nākotnes automašīna, ja mēs jau bijām pieņēmušas, ka par spīti visam šī tomēr varētu būt tradīcija (lai gan Anna uzstāja uz tiesību iegūšanu).
Tikām Rojā. Bijām gan veikalā, lai iepirktu pēc iespējas vieglāku alkoholu, ko vakarā saskandināt, un tāpat redzējām veco bāku. Vēl viens kultūrvēsturisks objekts, kam pievilkt ķeksīti mūsu izglītošanās sadaļā. Tikām pie saldējuma un sākām iet. Gājām. Gājām. Un ļoti daudz gājām. Ik pa brīdim taisījām pī-pauzes ceļa malā, cerot, ka laiks ejot sāks kustēties ātrāk. Vienā no šādām reizēm Annai uznāca krīzes moments: „Tagad es Varētu teikt „Es gribu mājās”.” Katru reizi stutēties augšā un atsākt iet sāka kļūt arvien grūtāk, tomēr mēs turpinājām. Sākām skaitīt kilometru stabiņus, kas visu padarīja vēl grūtāku, turklāt 76.km tā arī nepienāca.
Pēc kādas mūžības (vai divām) mēs tomēr nonācām „Plaucaku” kempingā. Jēi! Beidzot! Madarai, noņemot somu, radās „kaut kas trūkst” sajūta un zuda līdzsvara izjūta. Salikām mantas, uzslējām telti un pēc neskaitāmu kilometru veikšanas pa asfaltu devāmies nopeldēties. Ūdens tādā vējainā vakarā, protams, bija silts un šoreiz rāpošana noritēja trijatā. Ķirsis, Zemene un Avene beidzot sajutās kaut nedaudz spirgtāk un labāk. Anna izdomāja, ka Madara izskatās pēc Pokahontas, kuru Anna nekad nav redzējusi.
Vakara noslēguma daļa – ideāla. Ugunskurs, desiņas un alus. Annai tika īpaša desiņa, kurā iekšā kvieca cūka. Visapkārt cilvēki dedzina savus ugunskurus un mierīgi atpūšas. Brāļi lietuvieši ar savu suni un lukturi vienā pusē, latvieši un igauņi – otrā. Prieks par dienas nobeigumu, dažnedažādas sarunas un prieki. Teltī vēl izmasējāmies, lai nākamajā dienā daudz maz tiekam uz priekšu. Ārā „ļoti vējš” un jūra arīdzan. Kaut kad pa vidu tam visam arī aizmigām.
Secinājumi: iet pa asfaltu pat ar apaviem un pa daļēju ēnu ir vēl trakāk nekā iet ar basām kājām gar jūru. Jāizdomā kaut kas jauns.
Rītdiena, mēs nākam (vai šļūcam, vai darām jebko citu, kas liek pārvietoties uz priekšu).
AMS
 |
|