| dīvānu kapsēta |
Jun. 26th, 2009|01:14 am |
hā-em-em.. i am just wondering..
dīvaini, kā tas viss notiek. vienatnē nekad nejūtos vientuļi. drīzāk brīvi. tā it kā nebūtu nekas jātēlo [varbūt tāpēc, ka neviens no manis neko negaidītu], tā it kā man nebūtu liekais svars [varbūt tāpēc, ka neviens neatgādina katras brokastis, ka man būtu mazāk jāēd], tā it kā man nebūtu ādas problēmas [varbūt tāpēc, ka neviens nerunā par asinspārliešanas procedūrām]. i'm actually happy when i'm alone. alone_time is healthy. es varu aizvērt aiz sevis neredzamas durvis un izjust visu, ko vēlos. es varu izdomāt sev dienas drāmu vai rīta komēdiju.
un te, kad visi ir mājās [nu labi, neteiksim, ka tikai ģimene is on it.. reizēm arī draugi gan jau viņi arī kko gaida..], man ir tik nenormāli vientuļi. visi rausta turpu šurpu. omīte mēģina pārbarot, mammai nekas nepatīk.. ne var grāmatu palasīt, ne kko pazīmēt, pagleznot, ne kko parakstīt, kaut vai dažus teikumus.. ne filmu noskatīties.. viss tiek pārtraukts, sabojāts.. un raudāšana arī ir aizliegta.. un my usual refuge - skrituļslidas var necerēt uz manu kompāniju.. people just need me here.. and i am here, where they need me.. |
|