| kill your darlings |
Dec. 1st, 2013|01:03 am |
Esmu pazaudējusi daudzas savas daļas along the way, bet visvairāk man pietrūkst tā Sofija, kas daudz raksta [dienasgrāmatu, blogu, muļķīgus stāstus, nevīžīgus dzejoļus, grāmatu un filmu recenzijas.. vnk skaipā]. Tai Sofijai galvā nebija tik visaptverošs haoss, lingvālā putra, melnais caurums, un tik daudz apslēpto emociju domino kauliņi, kuri mēdz pēc ķēdes reakcijas principa sabrukt un novest līdz tādam emocionālajam izsīkumam kāda minimāla kairinātāja dēļ.
Šodienas Sofija raksta maz, īstenībā - neraksta vispār [ja protams neskaita lekciju konspektus]. Un nav jau tā, ka man nebūtu ko teikt, drīzāk īsti nav kam. Uzticības līmenis ir zemāks par zemi, pat attiecībā uz sevi. Reizēm liekas, ka slēpju no sevis daudzas domas un pārdzīvojumus. Ļoti bieži sāku kko rakstīt, bet dzēšu to ārā, tiklīdz sāk likties, ka šāds domugājiens varētu aizvest mani purvā, kurā negribu brist.. Un ne tikai datorā.. arī uz papīra - es nezinu, cik lapas, un cik "pirmos ierakstus" es esmu izplēsusi no savas "jaunās" dienassgrāmatas. Un gandrīz katru dienu es apsolos, ka sākšu atkal rakstīt, un katru dienu es laužu sev doto solījumu. Un kkur dziļi iekšā man sāp mana nodevība, bet es atkal pieveru acis, like I do with most people. Es neļauju sev apvainoties, dusmoties, just līdzi, raudāt, vīlties, cerēt.. savā ziņā es neļauju sev arī mīlēt, jo man ir bail, ka tāpat kā visas iepriekšminētās lietas, tas ir sāpīgi.. bet nemīlēt varbūt ir vēl sāpīgāk. Un dažreiz, kad uz kādu teikumu grāmatā, dziesmā, filmā - es reaģēju ar nevaldāmu asaru plūsmu un beigās vsp esmu spiesta iet ārā skriet vai iet gulēt.. tādās reizēs man liekas, ka klusībā sev neklausu un kkur - kādā mazā manu smadzeņu daļiņā jūtu un atceros visu, visu.. un tad šī emocionāli beigtā es netīšām uziet šo apslēpto emociju krātuvīti - un all hell brakes loose.
Vsp arī šobrīd man ir liela vēlme visu šo izdzēst - pirmkārt, tāpēc, ka visa šī savas personības saskaldīšana pat man izklausās a bit crazy, otrkārt, tāpēc, ka man liekas, ka es eju īstajā virzienā, lai atcerētos kādu apvainošanos.. vai sāktu domāt par savu absolūto vientulību, kuru es, protams, iekšēji noliedzu un par kuru neliekos ne zinis.. un es negribu iedziļināties ne vienā, ne otrā.. BET - es esmu sev apsolījusi nedarīt to, kas man izdodas tik labi -> NEDZĒST. Nedzēst domas.. nedzēst cilvēkus, notikumus, atmiņas.. nepārvilkt krustu pāri lietām, kuras man nav patīkami atcerēties. Bet man laikam vnk patīk pāvlkt krustu pāri visam, pirms tas viss ir pārvilcis krustu pāri man, kam arī, iespējams, ir kāds sakars ar 'bailēm' beidzot sajust kādas emocijas, jūtas..
Kad man bija 11 gadi, man beidzās pirmā mana mūža lielā draudzība. Mums ar M bija sava vēstuļu slēptuve, kur mēs atstājām viena otrai mūsu nevīžīgi ar krāsainajiem flomasteriem rakstītās vēstules, ar uzlīmītēm un zīmējumiem gar malām. Tolaik, man protams, likās, ka man ir pamatots iemesls, savākt visas viņas vēstules, aptīk ar gumiju un ielikt slēptuvē ar tekstu 'vari savākt, man šīs vairs nevajag'.. õ, kā es nožēloju. Es mīlēju tās vēstulītes, biju katru pārlasījusi miljons reizes.
Kad man bija 14 gadi un es izšķīros ar savu pimo mīlestību - es saplēsu un izmetu visu savu lielo rozā briļļu dienassgrāmatu. [Un ko gan es tagad neatdotu, lai izlasītu kaut vienu ierakstu]. Turklāt es mainīju daudzus savus ikdienas paradumus - pārstāju klausīties attiecīgo mūziku, staigāt pa "mūsu" ielām u.tt.
Kad man bija 21 gads, un es aizgāju no arhitektiem, es izdzēsu VISU - projektus, skices, mācību materiālus, pasākumu un ikdienas bildes, izmetu rasējumus. es vnk izsvītroju ārā 3 savas dzīves gadus. Es pat nogriezu matus [bet to gan ne uzreiz, vēl vajadzēja vienu čali un 2012.gada 20. janvāri]. Tik uzēstie nu jau tikai 10 kg joprojām apņem manu iekšēji ļoti pievilcīgo sievišķo figūru, ar tiem nez kāpēc iet daudz grūtāk kā ar matiem :D
Okey - viss, ko es te mēģinu pateikt ir - Es un tikai Es neļauju sev dzīvot. |
|