cilvēks bez nr. |
Apr. 21st, 2008|08:28 pm |
dzīvoklis smaržo pēc visvisādām puķēm: frēzijām, hiacintēm, rozēm, tulpēm, narcisēm, neļķēm un vēl dažnedāžādien eksemplāriem no pašu mazdārziņa. dzīvoklis ir saldumu pilns. toties nav silti.
domāju par grāmatām un filmām, kuras nesanāk ar pirmo reizi izlasīt vai noskatīties, bet ar otro vai trešo tās kļūst par mīļākajiem. domāju par to, ka sevietes ir muļķes un vēlas tikai vienu. (viņas izliekas stipras, lai atrastu vīrieti, kas ļaus viņām justies mazām, vājām un neaizsargātām, bet satiek tikai tos, kuriem patīk stipras sievietes). domāju par gudriem cilvēkiem, kas ir man apkārt. domāju par lieko svaru, par pd, skolu un draugiem(ne .lv). domāju par nākotnes vīzijām, par realitāti. arī par dzeju domāju un par pašnāvniekiem. un par ģenētiku un sava matemātikas skolotāja izteicieniem. par mūziku. par joniju un bradu. par alkoholu un pārdozēšanu ar to. par sevi. un visām savām kļūdām, spītībām, muļķībām. par labajām un ne pārāk sirdīm. par nejaušībām, sakritībām, zīmēm un fiziku. domāju par ārstiem. par dzīves vērtībām... protams, arī par dzīvi un nāvi.
un vēl, un vēl. jādomā, jādomā, jādomā. neironi strādā, ieeļļoti pa jaunam. tik un tā tās īstās, svarīgākas domas ir pazudušas kkur laika telpā, un es nespēju tās atrast. pazudušas domas, domas bez nr., adreses, mērķa vai atsauces. lēnām kļūstu par cilvēku bez nr. un bez domām.
Skārletas princips man patīk arvien vairāk - padomāšu par to rīt (kad jau būšu aizmirsusi, ko tieši tas "to" apzīmēja. kartējo neatrodamo domu bez nr.?) |
|