| vēstule mirušam draugam |
[Apr. 14th, 2008|07:26 pm] |
| [ | Current Mood |
| | frustrācija | ] |
| [ | Current Music |
| | citizen cope - let the drumer kick | ] |
šķiet muļķīgi rakstīt tev vēstuli. zinu, ka neatbildēsi. bet tomēr, tu jau mani pazini pietiekami labi, lai saprastu - pēc kā es vados.. (tevi tāpat kā daudzus citus kaitināja šis mans divpunkts, varbūt tev kā Ziedonim tas asociējās ar briestošu meiteņu mīlestības vēstulēm, tagad es to vairs nevaru tev uzjautāt..)
ir pagājušas 3 nedēļas kopš tevi apglabājām. kad domāju, ka tevis vairs nav starp mums - īsti laikam to neapzinos. varbūt man šķiet, ka esi aizbraucis kādās darīšanās vai slēpot, vai vnk esi ļoti aizņemts, un mēs nevaram tikties. nesēdi vairs iekš skype - arī sīkums, maz kas var gadīties (varbūt audzini sevī gribasspēku - Ilze jau ar' sen nesēž draugos).
ir gan brīži, kad apzinos, ka esi aizgājis pavisam uz neatgršanos, nesazvanīšanos un nesarakstīšanos. (bet varbūt tomēr - pārvācies uz Āfriku vai Indiju, bez i-neta, kādā totālākā čuhņā, bet esi DZĪVS!!) es atstumju visas savas fantāzijas un mēģinu būt reāla (ko ne vienu vien reizi man dzīvē ir ieteikuši [šķiet - arī tev bija iebildumi pret manu naivumu un bērnišķību]), un tad man nāk raudiens. es atceros tavas acis - tik dzīvas, skaidras, ar spīdumiņu. atceros tavus smieklus, pff, netikai atceros arī dzirdu.
redzu mūsu bērnības dienas (tad mums tā biežāk bija sanācis būt kopā). atceros, kā spēlējām skrituļhokeju un braucām apļus uz ātrumu ap tavējo māju. atceros, kā saskrejāmies un es izmantoju asfaltu par smilšpapīru savi ādai, bet tu ļoti satraucies. tur vēl joprojām ir rēta, gan pa virsu ir nākušas jaunas, jo es joprojām pārgalvīgi braukājos apkārt (dienu pirms aizvakardienas notriecu kārtējo mašīnu - šoreiz gan nekas nopietns - mašīna izdzīvoja :P ), tu gan ne.
tagad sāku tevi atcerēties. atcerēties lietas, ko gribēju, bet nekad neteicu, likās, ka būs vēl īstais brīdis. pēdējos 2 gados varēju biežāk apjautāies par to: kā tev iet? (kaut arī tas ir visnovazātākais jautājums 4ever). mēs palikām dažādi, bet vēljoprojām bijām draugi. bijām, vai ne?
es nespēju iztēloties, ka tu tagad guli kapsētā zem zemes. koka kastē, tīrī glītā, ja kas. viens pats. zeme vēl laikam nav sasilusi. tev gan ir vienalga. es te, bet tu tur. labāk tevi kremētu. bet tā arī tāda dīvaina padarīšana - cilvēka vnk nav. putekļi.
toties ir arī priecīga ziņa - tev vairs nav jāuztraucas par skolas pabeigšanu, eksāmeniem, augstskolas izvēli, darba meklēšanu. muļķa mierinājums. varbūt tieši tu liksi man iemīlēt dzīvi? varbūt iemācīsi teikt cilvēkiem jaukas lietas, mīlēt cilvēkus, dzīvot arī tavā vietā.. varbūt.
man briesmīgi žēl tavas mātes. ļoti. viņa ir jauka sieviete. viņa ar mani bieži runā. tad, protams, ir smagi, bet tu esi tā vērts. varbūt neteicu, cik ļoti tevi mīlu, cik loti svarīgs atbalsts man esi bijis. arī bez komunicēšanas - es zināju tu ESI. vienalga, kur. galvenais - ESI!! (kad arī tagad mānu sevi ar tavu pastāvēšanu, jūtu tavu spēku. reizēm lieku galvu iedomātam "tev" uz pleca, jo tu esi drošs un stabils, un lai ko arī cilveki par mani nedomātu, man arī vajag kādu, kas mani stutēs, kādu, kas mani samīļos un noņems dusmas..)
es
P.S. pastāsti, kas notiek pēc TAM? |
|
|
![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small}